Reiz, nemaz ne tik senos laikos, 8. martā svētku prieks ienāca katrā mājā un darbavietā, kur dzīves ritmu gaišāku darīja daiļā dzimuma pārstāves.
Reiz, nemaz ne tik senos laikos, 8. martā svētku prieks ienāca katrā mājā un darbavietā, kur dzīves ritmu gaišāku darīja daiļā dzimuma pārstāves. Par sieviešu dienas līksmībām atmiņas nav apdzisušas vēl šobaltdien, lai gan jau vairākus gadus 8. marts ir it kā pavisam parasta diena. Pirms vairākiem gadiem 8. marta pazemināšanu ikdienišķā statusā noteica Saeimas balsojums. Tomēr katru gadu pavasara mēneša – marta – sākumā ir jūtama pacilāta noskaņa un daudzi vīrieši uz ielām steidzas ar sieviešu dienas «nacionālajiem ziediem» – sarkanām tulpēm – rokās. Šis gads nav izņēmums.
Agrāk daudziem puķu audzētājiem marta sākums bija spožs peļņas laiks, jo viņi ar personisko automobili spēja apgūt toreizējās Ļeņingradas apgabala tulpju tirgus āres. Vēl joprojām uz 8. martu īpaši jutīgi reaģē puķu tirgotāji, un dažs ziedu veikals pat nosaka īpašu darbalaiku.
Arī tagad latvieši atceras, ka nebija nemaz tas 8. marts tik slikts. Tad sievietēm kungi varēja izrādīt īpašu uzmanību, apsveikt, varbūt paslavēt un pateikties par visu. Protams, ir taču Mātes diena, tomēr tie ir klusāki, ģimeniski svētki. Savukārt 8. martā varēja priecāties visi. Nereti gan dzirdams viedoklis, ka sievietes ir godājamas un cienījamas katru dienu, nevis tikai reizi gadā. Taču latvieši ir lustīga tauta, viņiem tikai vajadzīgs pamats un svinības būs.
Kur svin?
Kā zināms, Krievijā 8. martam piešķirta tikpat pompoza vērība kā pie mums pirms gadiem. Bet vai Starptautiskā sieviešu diena ir tikai bijušo sociālistisko valstu vai varbūt Eiropas sociālistisko partiju svētki? Eiropas Savienības (ES) valstīs šos svētkus atzīmē, nevis svin. Nevienā no šīm valstīm tā nav brīvdiena. Apvienoto Nāciju Organizācija 8. martu uzskata par sieviešu organizācijām atzīmējamu dienu, ko, tiesa, daudzās valstīs svin kā nacionālos svētkus. Arī ES to atzīmē ar konferencēm un runām, lai pievērstu uzmanību sieviešu līdztiesības jautājumiem.
Pērn 8. martā ES darba un sociālo lietu komisāre Anna Diamantopolu un iekšlietu komisārs Antonio Vitorino Eiropas Parlamentā uzstājās pret nelegālo tirdzniecību ar sievietēm, jo katru gadu ap 120 000 sieviešu un bērnu nelegāli tiek ievests Rietumeiropā. Arī šogad Anna Diamantopolu 8. martā teiks runu sakarā ar Starptautisko sieviešu dienu.
Ieskats vēsturē
Sieviešu cīņa par savām tiesībām sniedzas tālu vēsturē, kad Senajā Grieķijā kāda drosmīga dāma ierosināja sievu seksuālo streiku, lai piespiestu vīrus pārtraukt karu.
1910. gadā 100 sieviešu no 17 valstīm konferencē Kopenhāgenā nodibināja sieviešu dienu kā internacionālu, lai pievērstu uzmanību kustībai par sieviešu līdztiesību ar vīriešiem. Tajā piedalījās trīs pirmās sievietes, kas jau bija ievēlētas Somijas parlamentā.
Pirmo Starptautisko sieviešu dienu atzīmēja 1911. gada 19. martā ap miljons iedzīvotāju Vācijā, Austrijā, Dānijā un Šveicē. Datumu izvēlējās vācu sievietes, jo tieši tajā 1848. gadā Prūsijas karalis, bruņotas sacelšanās spiests, bija apsolījis vairākas reformas, kas netika izpildītas. Viena no tām bija sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tas arī bija visa sākums. Tika prasīta arodizglītība, sieviešu diskriminējošo darba nosacījumu maiņa.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1913. gadā Krievijas sievietes svinēja savu pirmo Starptautisko sieviešu dienu februāra pēdējā svētdienā. Pēc gada citur Eiropā to sāka atzīmēt ap 8. martu.
Ap Sieviešu dienas atcelšanu mūsu valstī vēl joprojām virmo daudz diskusiju. Dažs solās rosināt Saeimu vēlreiz mainīt savu lēmumu, cits gaida, varbūt tautas kalpi paši pārdomās. Un tomēr, ja liela daļa latviešu vēlas 8. martā svinēt un priecāties, neviens taču viņiem to nevar liegt!
