Ar svinīgu dievkalpojumu, kuru daiļoja pašu draudzes vokālais ansamblis un Jelgavas Sv. Jāņa baznīcas blokflautu ansamblis, kā arī ar apsveikumiem un svinīgām uzrunām svētdien Kalnciema vidusskolā atzīmēta Kalnciema-Klīves baznīcas 160 gadu jubileja.
Zolitūdes mācības ietekmē
Pašas baznīcas durvis gan dievkalpojuma laikā palika slēgtas. 2013. gada nogalē pēc Zolitūdes traģēdijas, kad visā Latvijā īpaši pārvērtēja sabiedrisko ēku drošību, Kalnciema-Klīves draudze pieņēma lēmumu atstāt savu dievnamu līdz laikam, kad tas tiks atjaunots. Tādēļ arī svētku dievkalpojums notika renovētajā un dažus desmitus metrus netālajā Kalnciema vidusskolā. Draudzes priekšnieka vietnieks pensionētais skolotājs Ludvigs Feldmanis, kurš kopā ar topošo draudzes trīsgadīgo mazo Gustavu Kokmani vecās baznīcas tornī iezvanīja dievnama 160. jubileju, spriež: «Baznīcas izskats dara kaunu. Blakus renovētajai vidusskolai un modernajai sporta zālei tā izskatās nožēlojami. Ja atrastos līdzekļi, tad noteikti ātri vien viss būtu kārtībā, taču pagaidām līdzekļu nav,» saka skolotājs. Sastatnes baznīcas zāles vidū stāv jau no pagājušā rudens, baznīcēnu soli sakrauti grēdā gar sienu, taču iesāktais dievnama atjaunošanas darbs ir apstājies. Pie altāra nav arī 19. gadsimtā darinātās gleznas «Golgāta». Agrākais draudzes priekšnieks Ilgonis Lagzdiņš «Ziņām» teica, ka to aizvedis restauratoram, taču naudas darbam nav. Tādēļ glezna vēl aizvien stāv pie restauratora, kas esot salīdzinoši labākos apstākļos nekā ziemā nekurinātajā baznīcā.
Baznīcu cēla pirms tehniskā progresa
«Ne jau kāds lepns barons, bet lielā mērā paši apkārtnes zemnieki pirms 160 gadiem uzcēla savu dievnamu. Mūsu pienākums ir to atjaunot, lai varam tur atgriezties,» pēc dievkalpojuma saviesīgajā daļā sapulcējušos uzrunāja draudzes ērģelnieks un vēsturnieks Dāvis Beitlers. Viņš ir pazīstams ar savu patriotismu tieši pret veco Kalnciema pagastu, kas mūsdienās lielākoties atrodas Valgundes pagasta robežās un daļēji Lielupes kreisajā krastā arī tagadējā Kalnciema pagastā. Pirms pieciem gadiem Dāvis, vēl būdams Kalnciema vidusskolas skolēns, izdeva grāmatu par Kalnciema-Klīves baznīcas vēsturi. Pirms gada draudzes priekšnieka rūpes uzņēmušais veterinārārsts Juris Tolpežņikovs uzsver, ka ne katrai draudzei ir tāda pašapziņu ceļoša baznīcas vēstures grāmata.
Uzrunājot jubilejas viesus, draudzes priekšnieks aicināja aizdomāties, kā dzīvoja mūsu priekšteči, kas pirms 160 gadiem uzbūvēja baznīcu. «Tolaik nebija elektrības, par medicīnas sasniegumu tika uzskatītas vemjamās zāles un asiņu nolaišana. Taču cilvēki vairāk turējās pie Dieva baušļiem. Ja kāds atstāja dzimteni, tad tikai tāpēc, ka citviet Krievijā vai Brazīlijā deva zemi,» sacīja J.Tolpežņikovs.
Gods iezvanīt svētvakaru
Savukārt 89 gadus vecā agrākā kalnciemniece vēsturniece Rasma Jansone stāstīja, cik ļoti viņas bērnībā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados baznīca bija saistīta ar skolu. Tolaik labākajiem un paklausīgākajiem skolēniem sestdienas vakaros bija atļauts dievnamā iezvanīt svētvakaru. «Mani brāļi bija ļoti nerātni. Bet, kad viņi mājās stāstīja, ka viņiem ļauts zvanīt baznīcā, vecāki nomierinājās, ka nedēļa pavadīta bez pārkāpumiem,» smaidot stāstīja R.Jansone.
Jelgavas novada Domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune, kurš arī bija atbraucis uz dievnama jubileju, «Ziņām» teica: «Mēs piedāvājām draudzēm veidot biedrības, ko var atbalstīt pašvaldības un arī citi sponsori. Taču baznīcas virsvaldē ir sava birokrātija, un tas tik viegli nesokas.» Viņš atzina, ka «spēles bumba» tagad ir draudzes, nevis pašvaldības pusē. Pašvaldības vadītājs piebilda, ka Sesavā, Zaļeniekos un Lielvircavā baznīcas atbalsta spēcīgie zemnieki, kādu tajos pagastos ir vairāk. «Eiropas Savienība naudu dod skolām, sporta zālēm. Baznīcām – ne,» ar nožēlu sacīja Z.Caune.
Kalnciema-Klīves draudzē ir septiņpadsmit locekļu. Dievkalpojumi notiek katra mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā pagaidu vietā – Valgundes pagasta izglītības, kultūras un sporta centra «Avoti» zālē. ◆
No Kalnciema-Klīves baznīcas vēstures
1567. gadā izdotais Kurzemes hercogistes landtāga jeb hercoga un muižniecības sanāksmes lēmums ir pirmais dokuments, kurā atzīts, ka Kalnciema pagastā ir vajadzīga baznīca.
Vēlāk dažādā veidā tika risināts, vai Kalnciema garīgo aprūpi nodot Slokas vai Jelgavas draudžu aprūpē. Līdz nacionālajai atmodai 19. gadsimta vidū latviešu zemnieki baznīcu apmeklējuši reti, jo tajās dievkalpojumi notika vācu valodā. Kalnciema pagastā pirmais koka lūgšanu nams un skola uzbūvēti tagadējās Kalnciema vidusskolas vietā 1839. gadā, kad par mācītāju tur kalpoja Vilhelms Panteniuss (1806–1849). Drīz atklājās, ka lūgšanu nams draudzei kļūst par šauru. Jaunās mūra baznīcas celtniecība aizsākās 1853. gadā tautā iemīļotā un piecdesmit gadu Kalnciema-Klīves baznīcā nokalpojušā mācītāja Morica Vilhelma Konrādija laikā. Dievnamu iesvētīja 1855. gada Līgo dienā. 1903. gadā tas ieguva torņa smaili. Baznīcā ir 225 sēdvietas, taču tā var uzņemt līdz pat 800 baznīcēnu.
Iespējams, 20. gadsimta sākumā baznīca izmantota noziedznieku publiskai pazemošanai. Kādam noziedzniekam kailiem ceļgaliem, ļaužu pārmetumu un nievu pavadītam, bijis jārāpo ap to neskaitāmi apļi. (Pierakstīts no skolotājas Elzas Ausekles (1912–2004).)
Sakarā ar 1905. gada revolūcijas nemieriem ķieģeļu cepļos draudzes vecākie nolēma uz laiku baznīcu slēgt. Tas zināmā mērā bija saistīts ar to, ka tolaik baznīcā kalpoja mācītājs baltvācietis Johans Fridrihs Bernevics (1861–1931). 1919. gadā viņš pārcēlās dzīvot uz Vāciju. Tad viņu nomainīja mācītājs Jēkabs Ķullītis (1890–1957). Līdz Latvijas valsts dibināšanai Kalnciema-Klīves draudze bija Jelgavas Sv.Annas draudzes sastāvdaļa. 1924. gadā tā kļuva patstāvīga. Draudzi apkalpojošais mācītājs gan vienmēr bijis viens un tas pats gan Jelgavas Sv.Annas, gan Kalnciema-Klīves draudzēs.
Kalnciema pagastā zemnieku ģimenē dzimušo mācītāju J.Ķullīti uzskata par vienu no izcilākajiem novadniekiem. Viņš bija arī politiķis, Jelgavas domnieks, I un III Saeimas deputāts. Par mācītāja latvisko, zināmā mērā pretvācisko pašapziņu liecina stāsts par kādu kalnciemnieci, kas gribējusi bērnu nokristīt lepnākā dievnamā – Jelgavas vācu draudzei piederošajā Sv.Trīsvienības baznīcā. Viņa aizgājusi tur pie mācītāja, kurš par kristībām prasījis sudraba pieclatnieku. Viņai tobrīd tādas naudas nav bijis. Vācu draudzes mācītājs teicis: «Nu tad ejiet pie nabagu mācītāja Ķullīša uz Annas draudzi!» Kad māte aizgājusi pie Ķullīša un izstāstījusi savu problēmu, viņš tai iespiedis saujā pieclatnieku un teicis: «Ejiet pie vācu mācītāja, sakiet, lai kristī un lai mani pieraksta par krusttēvu.»
Izmantota Dāvja Beitlera grāmata «Kalnciema-Klīves baznīca 1855–2010»
