Ar velosipēdu braucamā attālumā no pilsētas centra un reizē tuvāk dabas jaukumiem.
Kāpēc Miezīti sauc par Miezīti? Šajā pilsētas dienvidrietumu nomalē ir mājas vairāk nekā diviem tūkstošiem jelgavnieku. Taču lielum lielais vairākums ir ienācēji, kas tur dzīvo kādus gadus divdesmit. Mieži Miezītē nekad neesot audzēti, bet dārzeņi gan. Miezītes skolas jeb tolaik Jelgavas 4. pamatskolas darbvedim Vilim Azevičam, kurš tajā strādāja no 1945. līdz 1951. gadam, skolotājs Gustavs Purmalis stāstījis, ka divdesmitajos gados Miezītes muiža tautā saukta par Šindermuižu. Tur atradies kantoris sauso tualešu izvedējiem. Ar to saturu tie piepildījuši baseinu, kas atradies Miezītes ceļa un Dobeles šosejas stūrī. Miezītnieki šo «zeltu» lietojuši savu divu līdz četru hektāru lielo zemesgabalu mēslošanai un tā ieguvuši pat divas ražas gadā. Taču šajā vietā audzētajai produkcijai bijusi slikta slava skābās augsnes dēļ. Manīgākie esot pārdevuši Miezītes pļavās izaudzēto sienu un iepirkuši citviet audzēto. Citādi lopi, sevišķi aitas, pa gadu vai diviem nobeigušās. Vieta saukta par Rātslaukiem«Tie, kuri varēja ko zināt, jau ir kapos,» par vietas nosaukuma izcelsmi saka Līga Brigadere, kas dzimusi 1934. gadā, bet šajā pusē dzīvo kopš 1936. gada. Viņa no bērnības atceras, ka veci ļaudis padomju gados dibinātā kolhoza Miezītes laukus saukuši par Rātslaukiem, bet muižu, kas atradās Miezītes ceļā agrākās Miezītes skolas vietā, – par Rātsmuižu. Viņa domā, ka Miezītes nosaukums varēja rasties ulmaņlaikos, kad tika latviskoti vāciskie. Par vietējiem nosaukumiem Bemberi un Pambakari vēstures pētnieks un miezītnieks Ilgars Puškevics teic, ka šīs mājas minētas ar Jelgavas atbrīvošanas cīņām saistītajos dokumentos. Jelgavas bibliotēkas Miezītes filiālē, kas apvieno gandrīz septiņsimt lasītāju, par šiem vietu nosaukumiem skaidrojošas informācijas pagaidām trūkst. Bibliotēkas vadītāja Jolanta Treigute domā, ka rakstos kaut kas var atrasties. Uz bibliotēku nāk enerģiski, zinātkāri jaunieši, kā arī pieredzējuši vecākās paaudzes lasītāji. Tur virmo idejas un rodas atklāsmes. Latviešiem raksturīga pašapzinība saukt savas apdzīvotās vietas skaistos nosaukumos jeb toponīmos, ar kuriem ļoti bagāta ir mūsu valoda. Tomēr, kā atceras V.Azevičs, Miezītes laukus šķērsojošo ceļu nosaukumi – 1. līnija, 2., 3., 4., 5. un 6. – bijuši apritē jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara un, iespējams, arī agrāk. Putekļi kaitē bērniemTomēr ielāpu ielāpiem klātā 6. līnija jeb Bemberu ceļš izskatās lepni. Ir kādas padsmit jaunuzceltas savrupmājas, visas pabeigtas. Citās līnijās desmit procentu vai pat vairāk ir būvniecības bumā iesāktu, neapdzīvotu jaunbūvju. 5. līnijas iedzīvotāja trīs bērnu māmiņa Sarma Romāne stāsta, ka, pirms deviņiem gadiem šeit iegādājoties savrupmāju, ģimene nav varējusi iedomāties, ka vasarā būs tādas neērtības ar putekļiem, bet rudeņos un pavasaros ar dubļiem. Garām braucošo automašīnu dēļ sausā vasarā logus varot taisīt vaļā tikai pa naktīm, un tie jāmazgā pat septiņas reizes gadā. Arī zīdainīti nevar atstāt guļam ratos mājas pagalmā, jo bērniem no putekļiem tekot deguni un asarojot acis. 5. līnijā tāpat kā visās pārējās līnijās nav ietvju, tādēļ decembra vai marta šķīdonī ziemas zābaki kļūst slapji, bet ar gumijas salst. Tādēļ šādā laikā esot jālieto divi dažādi pāri apavu. «Cik esam sūdzējušies pašvaldībā, nav izdevies šo lietu pavirzīt. Šķiet, neviens domnieks Miezītes pusē nedzīvo,» ironiski pasmaida S.Romāne. Tiesa, pagājušajā nedēļā 5. līniju ar asfalta atgriezumiem ar greideri pielaboja Dobeles šosejas rekonstruētāji «Igates» vīri.Mazbērniem labākā vietaPambakaru ceļā divdesmit pirmo gadu dzīvo Šarecku ģimene. Sieva Anita stāsta, ka ģimene, kas šurp pārcēlās no Jelgavas, jūtas ļoti labi. Abi ar vīru Jāni esot dzimuši laucinieki un Pambakaru ceļā jūtot gan pilsētas, gan lauku dzīves labumus. Līdz pensijai abi strādājuši Jelgavā, līdz kurienei ir ērta satiksme un pensionārs var aizbraukt pat ar velosipēdu, bet mājās atšķirībā no pēdējos gados ienākušajiem Šarecki audzē aitas, vistas, dārzeņus, kartupeļus, pirms gada bijusi arī govs. Sevišķi mīļa šī vieta ir mazbērniem, kuriem abu meitu dzīvokļos pilsētā lāga neesot ko darīt. Taču šeit ir gan brīvība, gan draudzīgu bērnu bariņš. Reiz pavasarī mazdēls Roberts, kas skaisti spēlē vijoli un kuram nu jau pāri divdesmit, esot iekritis līdz kaklam grāvī, taču divus gadus vecākā kaimiņu meitene viņu izvilkusi ārā. Mājas saimnieks Jānis Šareckis, ko deviņdesmito gadu sākumā Jelgavas piena kombināta darbinieki izvirzīja darbam pašvaldībā, panāca, ka līdz šejienei tika ievilkts pilsētas ūdensvads. Tas pamatots ar to, ka 5. līnijas galā agrāk atradās pilsētas izgāztuve, kas sevišķi ar ādu fabrikas ķimikālijām piesārņojusi pazemes ūdeņus. Par mūsdienu galveno problēmu J.Šareckis uzskata meliorācijas sistēmas bojājumus. Apbūvējot gruntsgabalus, rokot pie mājām dīķus, kolhozu laikā ieliktās drenas esot sapostītas, un šajā slapjajā vasarā cietis Šarecku kartupeļu lauks. Par pārplūdušiem laukiem tagad nebēdā agrākais Naudītes zemnieks un vēl agrāk jelgavnieks Andris Blūmenfelds. 2000. gadā uz Miezīti viņa ģimene pārvācās kopā ar piecām govīm. Tolaik Blūmenfeldi ar pienu apgādājuši bērnudārzus, bet tad tas mazajām piensaimniecībām kļuva neizdevīgi. Andris atgriezās savā pamatspecialitātē – pedagoģijā, taču uzskata, ka Miezītē dzīvot ir jaukāk nekā pilsētas centrā. Jelgavā bija septiņdesmit tūkstošiSeptiņdesmito gadu beigās Starpkolhozu celtniecības organizācija, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, Dzīvnieku slimību apkarošanas stacija, valsts uzņēmums «Agroķīmija» 4. līnijā uzbūvēja vairākas daudzdzīvokļu mājas. Līdzās tām Dobeles šosejā 100 agrāk pazīstamā kolhoza «Miezīte» kluba vietā tapa Jelgavas rajona kultūras nams, kurā tagad mājo kristīgā draudze «Kristus mācekļi». Astoņdesmito gadu vidū par 4. līnijas iedzīvotājiem kļuva policijas darbinieka Aivara Freiberga ģimene, kurā nupat bija piedzimis trešais dēls Ivars, kas tika sumināts kā septiņdesmittūkstošais jelgavnieks. «Mēs dzīvojām šauros apstākļos, un, šķiet, Ivara piedzimšana ar šo veiksmīgo kārtas numuru veicināja to, ka no valsts 4. līnijā saņēmām piecu istabu dzīvokli. Jaunajā dzīvesvietā Freibergu ģimene sakuploja līdz septiņām atvasītēm. Jelgavā gan iedzīvotāju skaits samazinājies līdz 66 tūkstošiem. Arī Ivars patlaban ir ārzemēs – Skotijā viņa sieva Natālija studē, bet pats strādā. Taču jācer, ka viņi atgriezīsies dzimtajā pilsētā. Tepat Miezītes pusē māju, kur dzīvot, būtu atliku likām, ja tikai ir darbs, ar kuru vari nopelnīt.
