«Mums ir jāievēl mājas vecākais. Es būšu!» Ar šādu apņēmību sasaukusi iedzīvotāju sapulci, pie lietas ķērās nama patiešām vecākā kundze. Iepriekšējā amatpersona, viņas līdzgaitniece un paretam arī domubiedrene, tikko bija aizgājusi aizsaulē, tāpēc uzruna visiem šķita likumsakarīga un atbalstāma. Večiņa saticīga, un kas gan tādā namu pārvaldes mājā daudz darāms – ja nu vienīgi ķibeles gadījumā santehniķus pabikstīt.Kopš tā laika pirms gadiem trīsdesmit, kā mēdz teikt, daudz ūdeņu aiztecējuši. Nu katrs savā dzīvoklī ir kungs un ķeizars (vismaz teorētiski), bet neaizsniedzamais namu pārvaldes priekšnieks kļuvis par pakalpojumu sniedzēju (vismaz teorētiski). Mājas vecākā institūts gan palicis iepriekšējais – vismaz teorētiski, jo divi iepriekšminētie apstākļi tam piešķīruši visai divdabīgu pozīciju. No vienas puses – atbildību par mājas saimniecisko stāvokli, ko var nodrošināt tikai rezultatīvos kontaktos ar apsaimniekotāju. No otras – nekādas tiesības iejaukties dzīvokļu īpašnieku «privātajā dzīvē», pie kuras pieder arī savlaicīga norēķināšanās par ūdens tēriņu vai siltuma pakalpojumiem.Pieslēgt vai nepieslēgt apkuri – arī par šo izšķiršanos apsaimniekotājam ziņo mājas vecākais, un, ja kāds domā, ka 100 dzīvokļu namā ar maziem, lieliem, veciem, jauniem, bagātiem un nabagiem vienkopus, pie lēmuma var nonākt demokrātiskā ceļā, viņš maldās.Siltummezgls un skaitītāji, saplīsusi caurule un dubulta takse par koka zāģēšanu pagalmā, caurs jumts un paviršu cementētāju dēļ izdrupuši pakāpieni… Kaimiņi tevi sirsnīgi pierunājuši uzņemties amatu, bet, ja netiec ar to galā, riskē kļūt par ienaidnieku.
