1941. gada 14. jūnijā manu ģimeni izsūtīja.
1941. gada 14. jūnijā manu ģimeni izsūtīja. Tēvs gāja bojā Vjatlagā, bet es ar māti un māsām nokļuvu Krasnojarskas novada Kuļičku ciemā. Strādājām kolhozā un tuvāk iepazināmies ar kopsaimniecības rēķinvedi. Viņš bija pret latviešiem labvēlīgs, dievbijīgs cilvēks. Karam sākoties, trūkums kļuva vēl smagāks, bet te rēķinveža ģimenē piedzima dēliņš. Gandrīz visi vīri bija iesaukti armijā, un rēķinvedis, atnācis pie mums, lūdza, vai es nevarot nākt par krusttēvu. Toreiz biju astoņpadsmitgadīgs jauneklis, tik tikko sapratu krievu valodu, taču teicu: «Ja vajag, kāpēc neiet.»
Kristības bija interesantas. Mājās atnāca mācītājs. Man vajadzēja to mazo pliko bērniņu trīs reizes – Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā – iegremdēt sasildīta ūdens vanniņā. Mācītājs noskaitīja lūgšanu, un ar to viss arī beidzās.
1942. gada pavasarī mūsu ģimeni aizsūtīja uz ziemeļiem – Jeņisejas lejteci. Baidoties no čekistu patvaļas ceļā, daļu no labākajām mantām, piemēram, tēva uzvalku un mēteli, atstājām Kuļičkos – gan rēķinveža ģimenē, gan pie vienas izsūtītās latvietes. Bija norunāts, ka viņi vēlāk drēbes atsūtīs mums pa pastu. Rēķinvedis solījumu pildīja, taču no tautietes neko nesaņēmām. Vēlāk esmu viņu saticis Rīgā, bet ļaunu prātu neturu. Droši vien cilvēkam nebija ko ēst, un viņš pārdeva visu, ko varēja pārdot. Māte, dzīvojot Igarkā, ar rēķinvedi sarakstījās un uzzināja, ka viņa toreiz kristītais bērniņš nomiris. Tajos apstākļos būtu brīnums, ja jaunpiedzimušais izdzīvotu.
