Kuprišu ģimene par Ozolniekiem saka: tur nevalda stress.
Mūsu tikšanās laikā runā tikai Jolanta. Aigars klusē, dažreiz izmet pa kādam jokam, bet lielāko daļu laika viņš ir pievērsies bērnu – Toma un Laines – vēlmēm. Jolanta atzīst, ka vīrs viņai ir liels atbalsts ikdienā, rūpējoties par bērniem, kad viņa piedalās dažādu pasākumu organizēšanā.Pēc bērnu piedzimšanas atveras «čakras»Daudzas Jelgavas un apkārtnes ģimenes Jolantu pazīst kā bērnu pasākumu un tirdziņu organizētāju. Ja, ejot pa ielu, pie auto stūres redzat Pepiju – ziniet, visdrīzāk Jolanta devusies uz kārtējo pasākumu. «Kāda paziņa ieteica mani kafejnīcas «Hercogs» īpašniekam Andrim Rūmītim kā potenciālo bērnu rītu vadītāju. Nodomāju – kāpēc ne? Vēlāk radās pieprasījums pēc privātām bērnu ballītēm. Tad dzima doma par bērnu apģērbu un mantu tirdziņu. Bija lietas, ko gribēju notirgot, kad «paši izaugām», bet tirgošanas portālos cilvēkiem ir jāpērk kaķis maisā. Man arī šķiet, ka tirdziņi jārīko trīs vai četras reizes gadā. Pavasarī bija arī radošās nodarbības bērniem un mammām,» par savām aktivitātēm stāsta Jolanta, piebilstot, ka, sēžot mājās ar bērniem un gaidot rindu uz dārziņu, ir liela vēlme sevi realizēt ne tikai kā mammai, īpaši, ja vienmēr bijusi aktīva un sabiedriska.Viņa spriež, ka viss dzīvē noticis likumsakarīgi, jo studiju laikā LLU darbojusies Jelgavas Studentu teātrī, kur aktiermeistarību mācīja režisore Astra Kacena, bet pēc tam strādājusi sabiedrisko attiecību aģentūrā. «Kad piedzimst bērni, atveras «čakras» – viens sāk izgatavot dabisko kosmētiku, jo bērnam ir alerģija, otrs rada savas rotas vai tērpu kolekciju, cits vēl ko interesantu izdomā,» viņa spriež. Viens otru papildinaJolanta un Aigars iepazinās studiju laikā – 2002. gadā pirmajā kursā. Abi dzīvoja «kojās», no kurām pēc studiju beigām bija jāizvācas. Tad radās iespēja nopirkt dzīvokli Ozolniekos. «Jau toreiz, lai arī bērni vēl nebija plānoti, sapratām, ka tā ir ideāla vieta ģimenei ar bērniem – turpat ir mežs, bērnudārzs, skola, veikals, kultūras nams. Savukārt pilsētā, kur ir aktīva satiksme, visu laiku jābūt nemitīgā stresā par bērniem, piemēram, atrodoties uz ielas,» spriež mamma.Laine, kurai pašlaik ir trīsarpus gadu, Jolantai piedzima 24 gadu vecumā. «Normāls vecums, kad jārada ģimene, bijām beiguši universitāti, kļuvām patstāvīgi, lai arī tādi jau bijām studiju laikā. Pirmo bērniņu neplānojām, bet tas bija loģisks mūsu ilgo attiecību turpinājums. Kad piedzima Laine, sapratām, ka gribam divus bērnus, un drīz vien pieteicās arī Tomiņš. Ar lielu apbrīnu skatos uz mammām, kurām ir trīs un vairāk bērni. Tad noteikti ir vajadzīgi palīgi, bet mums auklītes nav, arī vecmammas dzīvo tālu,» spriež Jolanta.Viņa atzīst, ka ir straujas dabas un vairāk lidinās pa gaisu, savukārt Aigars viņu piezemē un dažreiz lietas redz reālistiskāk: «Mēs viens otru papildinām, nav tā, ka viens pasaka «šis ir melns», bet otrs – «nē, balts». Arī ar bērniem ir visādi. Reizēm tētis ir pielaidīgāks, varbūt tādēļ, ka mājās ir tikai vakaros un brīvdienās. Mums ar mazajiem ir sava kārtība – viss jāizdara laikus, ievērojot dienas kārtību, protams, gadās arī atkāpes, piemēram, ar gulētiešanas un ārā došanās laikiem. Svarīgi ir neizsist bērnus no ritma, jo tad viņi kļūst nemierīgi un kašķīgi, tādi bieži vien arī vecāki. Aizkaitinājums un nogurums var sabojāt attiecības un noskaņojumu. Bet abi esam gatavi bērnus gan samīļot, gan aizrādīt, ja mazajiem padomā blēņas.»Nav bail no vecuma«Katra latvieša sapnis ir dzīvot mājā ar dārziņu, arī mēs tādu ar laiku gribam. Pēc studiju beigšanas ne visi vēlas dzīvot privātmājā un audzēt burkānus savā dārzā. Tad ir citas prioritātes. Bet jo vecāks paliec, jo doma par savu mājiņu kļūst aktuālāka. Dzīvojot kopā ar bērniem, esam sapratuši, ka viņiem nevar iemācīt darīt to, ko pats nedari. Mani pārsteidza, ka bērnudārzā Laine kādam draugam skaidroja – sākumā jāapēd «stiprais» ēdiens, tikai tad varēs dabūt saldo. Tā mēs viņus arī mācām,» lepojas mamma.Ģimene uzskata, ka galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi un nedarīt lietas, kuras nepatīk pašam vai dara pāri citiem. «Nevar bērniem aizliegt dzīvot un piedzīvot lietas. Ja grib kāpelēt kaut kur – lai, es nedrīkstu baidīties, ka nokritīs, un tādēļ neļaut, bet gan būt blakus un vajadzības gadījumā palīdzēt un atbalstīt. Daudzi nodzīvo mūžu un dara to, kas viņiem nemaz nepatīk vai baidās kaut ko jaunu sākt. Ja man tagad jautātu, vai gribu kaut ko mainīt savā dzīvē, teiktu – nē, mani viss apmierina. Mēs nemitīgi attīstāmies, un nekas, ka kļūstam vecāki. Dzīves pieredze mūs padara tikai gudrākus. Man nav bail no tā, ka būšu veca tante un darīšu muļķības, tas būs pat ļoti interesanti,» smej Jolanta, kuru pārtrauc mazā Laine – viņas prātu pašlaik nodarbina domas par vecumu, nāvi un nonākšanu debesīs, tāpēc vecāki kopā ar mazo mājās mēdz filosofēt arī par šo tēmu.Negrib redzēt bērnus tikai guļamTagad ģimene gaida, kad bērni nedaudz paaugsies, lai vecāki varētu atpūsties divatā. «Tomam ir tikai divi gadi, vienus viņus atstāt uz ilgāku laiku pie vecvecākiem vēl nevaram un negribam, tāpēc tagad mūsu atpūta ir kopīgi ģimenes izbraucieni pie dabas, draugiem un radiem. Abiem bērniem patīk strādāt dārzā – kopā ar vecmammu vākt ābolus vai ogas, pavasarī stādīt dobes. Joprojām gribam pavadīt ar bērniem pēc iespējas vairāk laika. Varētu izvērtēt arī darba un profesionālās pilnveidošanās iespējas tepat Ozolniekos, jo negribu iziet no mājas, kad bērni vēl guļ, un atgriezties, kad viņi jau guļ,» tuvākās nākotnes plānos dalās Jolanta, piebilstot, ka galvenais ir turēties visiem kopā un citam citu atbalstīt jebkuros laikos un apstākļos.
