Latviju vakar aplidoja prātam neaptverama ziņa par baiso slepkavību Rīgā, kur savā dzīvesvietā nogalināts astoņus gadus vecs puisēns. Cilvēkbērnam, kurš vien tikko bija sācis elpot šīs zemes gaisu, dzīvību atņēmuši viņa paša vecāki – māte un patēvs, turklāt abi jau reiz stājušies tiesas priekšā par slepkavību un smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Bija jānotiek kaut kam tik baisam, lai no traģēdijas tiktu pasargātas un no ģimenes izņemtas arī pārējās piecas atvases, no kurām jaunākajai ir vien gadiņš. Bērni ievietoti sociālās aprūpes iestādēs. Policija neatklāj mirušā bērna nāves apstākļus, bet būtu grūti noticēt, ka viņam netika darīts pāri. Cik liela var būt astoņgadīga bērna vaina, lai taptu tā sodīts? Un kas jāizdara trīs mēnešus vecam mazulim, lai viņš saņemtu sitienus, iespējams, no paša mātes? Arī par šo Platonē notikušo gadījumu policija un pašvaldība informē skopi. Tēvs izteicies, ka mazais ar galvu sists pret veļasmašīnu, bet institūcijas spītīgi klusē. Un jau atkal cilvēki baumo tālāk. Ko šādās reizēs ir vērts pasargāt un ko nosodīt? Šķiet, vecāki – pāridarītāji – ir aizsargātākie, jo par viņiem un viņu rīcību neko nedrīkst stāstīt, informēt, pārmest. Cilvēki, kas uzņēmušies rūpes par citu dzīvību, ir pilnībā par viņiem atbildīgi, lai kādā afekta stāvoklī, eiforijā vai garastāvoklī ir un ko savā attaisnojuma runā arī nesacītu.Nesaprasts paliek arī tas, kā ģimenē, kur vecāki ir divi bijušie cietumnieki, kas turklāt izcietuši sodu par īpaši smagiem noziegumiem, atvases maz pieļauts audzināt? Ja interneta meklētājā ievada vārdus «vecāki piekauj bērnu», paveras neskaitāmi baisi stāsti. Tad gribas kliegt: kas notiek mūsu mazajā Latvijā?
