Tā ir sen zināma patiesība – pie pilna galda draugu daudz, bet, ja cienasts noēsts, var doties pie nākamā. Savukārt, ja kāds šķietami grib par daudz, viņu var mierīgi pastumt nost.Līdzīga stumdīšanās no laika gala notikusi politiskajā vidē. Cik nav atmodas laiku celmlaužu, kas, sajutuši domubiedru kopas slavas norietu, steigšus meklējuši patvērumu uz cita politiskā kuģīša klāja. Nereti piesliešanās konkrētai partijai atgādinājusi teju kulta pasākumu, kad dažādas raudzes politiskie haltūristi kā naktstauriņi ap lampu salido ap harizmātisku līderi, lai vēl pēc dažiem gadiem nekautrētos uzlikt žurku maskas un meklētu sausāku vietu.Pēc ilgstošas politisko spēku skaita palielināšanās Latvija sasniegusi punktu, kad sācies pretējs process – kāda likvidējas, daži izbijuši domubiedri apvienojas kā veterānu rokgrupa pirms skaļi izziņotas turnejas, un tādējādi faktiski darbojošos politisko spēku skaits slīd lejup. Pārmaiņas notiek arī citā veidā, un Jelgava ir viens no piemēriem, kā līdz vēlēšanām it kā konsekventa apvienība īsā laikā kļuvusi par šķelšanās pirmrindnieci, gan daļēji balstot līdz tam, saudzīgi sakot, ne pārāk ieredzēto pozīciju, gan pasludinot «ārpus likuma» vienu no līderiem un lielākajiem balsu piesaistītājiem.Valsts mērogā politisko rokāžu procesi ir vēl interesantāki. Uz kopīgu startu parlamenta vēlēšanās tēmē «saldais pārītis» – «mācītāji» plus «Saskaņas centrs» –, bet vietu zem vienas apvienības jumta raduši «Jaunā laika» politiķi, kā arī no tā un vēl dažiem grupējumiem atšķēlušies, mazbudžeta politglābēju struktūras uzcepuši, uz mesijas ambīcijām pretendējoši darboņi. Kāda no tā visa morāle vēlētājam? Ka nekas nav mūžīgs, bet runas par savas līnijas ieturēšanu un darbu vēlētāju interesēs ir pupu mizas, un laiks beidzot balsot par jaunām sejām politikā, nevis veciem vēžiem. Vai klauniem.
