Viens no vislabākajiem sarunas biedriem par tematu «Kas notiek Latvijas laukos» ir Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdis Modris Jansons, kas, kā mēdz sacīt, labi zina «drēbi». Tādēļ viņš ir «Ziņu» redakcijas viesis īsi pirms gadu mijas.
Viens no vislabākajiem sarunas biedriem par tematu “Kas notiek Latvijas laukos” ir Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdis Modris Jansons, kas, kā mēdz sacīt, labi zina “drēbi”. Tādēļ viņš ir “Ziņu” redakcijas viesis īsi pirms gadu mijas.
Kopš pasaules radīšanas zemnieks ir atkarīgs no četriem gadalaikiem. Latvijā lauksaimnieki lielā mērā pakļauti arī politiskajam slapjdraņķim (politiskās temperatūras svārstībām). Sāksim ar klimatisko raksturojumu – kāds šis gads bija mūsu zemniekiem?
Viss ir salīdzināms nosacīti un pretrunīgi. Graudu audzētājiem šis nebija veiksmes gads, jo daudziem ražu burtiski noslīcināja, sasita vējš un lietus, kas vismaz 20 dienu mērcēja tā, ka daudzviet pat sienu nesavāca, bet cukurbiešu audzētāji varēja no sirds priecāties – ar minimāliem zudumiem novākta laba raža, ar labu cukura daudzumu.
Un kā vērtējat politiskās, finanšu vētras?
Tādas tiešām bija, īpaši rudenī. Viedokļi vienmēr atšķiras: tie, kas saņem atbalstu, vienmēr ir priecīgi, tajā pašā laikā viņi saka – “par maz”. Vecie zemnieki, kas nāk ar kolektivizācijas ēras rūdījumu, teic – kas viņiem kādreiz kaut ko kompensēja, bijis jāpaļaujas vienīgi uz Dievu un savu pieredzi. Vēl ir atšķirīgi viedokļi lauciniekiem un pilsētniekiem: pēdējie sūdzas, ka zemniekiem atbalsts tiek no viņu maciņiem, no nodokļiem. Tomēr taisnība, kā vienmēr, meklējama kaut kur pa vidu.
Daļa zemnieku pārmetuši valdībai, ka pēc referenduma viņi jūtas vīlušies, pat zināmā mērā apmuļķoti.
Uzreiz pēc referenduma vēl nekādas vilšanās nebija, tā radās tikai pēc tam, kad sākās nesaprašanās ar kompensāciju sadali par lietavu postījumiem. Turpretī Lietuvā burtiski jau nākamajā dienā pēc referenduma tika apturētas visas runas par valsts līdzfinansējumu Eiropas finansiālajam atbalstam. Latvijā tā gluži nebija, politiķi vēl ilgu laiku par to atklāti nerunāja, tikai budžeta pieņemšanas laikā noskaidrojās, ka trūkst, dažādi rēķinot, no 17 līdz 20 miljoniem latu, lai nodrošinātu vajadzīgo līdzfinansējumu. Finanšu ministrija no tā vienkārši norobežojās, pasakot, ka budžetā līdzekļu nav. Tā patiešām ir problēma, ko apzinās arī zemnieku pārstāvji Saeimā, politiķi kopumā, – kā šo naudu atrast. Tomēr zemnieki savas pozīcijas nemainīs, jāatrod nauda ES strukturālo fondu līdzekļu apguvei un nacionālajām subsīdijām, turklāt jāsaglabā gan nacionālās subsīdijas, gan līdzfinansējums. Tāda ir ZM un visu zemnieku organizāciju kopēja nostāja.
Kādu prognozējat nākamo gadu?
Tas būs grūts, jo, ja arī ir cerības uz Eiropas naudu, tad tikai pašās gada beigās. Arī par to agrāk netika skaļi runāts, lai gan zemnieki to nojauta. Tādēļ jo vairāk svarīgi saglabāt nacionālās subsīdijas, īpaši gada pirmajā pusē, pēc šā dramatiskā rudens zaudējumiem: daudziem lauki palika neapsēti pat Zemgalē.
Vai bijuši arī priecīgākie brīži?
Katram jau savs prieciņš bija. Man no Zemnieku federācijas viedokļa gads pagāja, zondējot zemnieku apvienošanās iespējas. Esmu tieši gadu pie federācijas grožiem. Gribēju apvienot visus zemniekus, jo tas, manuprāt, būtu racionāli. Bet aplauzu ragus. Neiznāca apvienoties ar Zemnieku saeimu (ZS). Tagad domājam, kā apvienot rajonu lauksaimnieku apvienības, lai veidotu ko jaunu.
Kā kopumā vērtējat lauksaimnieku sadarbību?
Latvijā ir brīnišķīgi pārstāvēts lauksaimnieku profesionālais spektrs. Ir ļoti spēcīgas nozaru asociācijas ar lielu interešu kopību. Līdz ar to tās ar LOSP (Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome) labi var aizstāvēt savas intereses.
Savukārt Zemnieku federācijas vietējās organizācijas ir vājas. LZF nav pagasta organizāciju un arī rajonu līmenī par tādām var runāt ļoti nosacīti. Ļoti mazs ir jaunais iesaukums.
Vispār par pagājušo gadu jāteic, ka neesmu sasniedzis visu, ko biju savā dedzībā vēlējies: ik pa brīdim ceļu pārskrien kāds melns kaķītis.
Vai varat definēt to robežšķirtni, kas atdala Zemnieku federāciju no citām organizācijām?
Robežas ir ļoti izteiktas. Federācija gan aptver visus rajonus, taču tās “seja” ir pavisam citāda nekā ZS. ZS pārstāv lielos ražotājus, kas nav zemnieki tradicionālajā izpratnē. Mēs esam vienkārši zemnieki. Piemēram, piedalāmies likumprojekta izstrādē par zemnieku saimniecībām, par zemniekiem: vai visiem ir jābūt fiziskām vai juridiskām personām? Mēģinājām uztaustīt to robežu, kurš tad ir “īsts” zemnieks. ZS cilvēki ir uzņēmēji šā vārda vislabākajā nozīmē, kam rūp ražošana, pārdošana, peļņa. Protams, viņi domā arī par visu to, par ko visi pārējie zemnieki, par lauku sakopšanu, dabas aizsardzību, arī viņiem tas ir svarīgi. Viņi ir organizētāki. Viņiem ir lielas parādsaistības, cita atbildība. Savukārt mūsu federācija veidojusies stihiskāk, Breša laikā, tai tika palīdzēts. To pēc sava ģīmja un līdzības dzemdināja tobrīd vienīgā partija. Tas arī savā ziņā bija LZF spožums un posts: tā bija domāta kā visaptveroša organizācija, kas dalīja to, ko agrāk dalīja rajonos. Tas viss ar laiku zudis, un nu ir jautājums, kāpēc šī organizācija vispār vajadzīga…
Par lielražotājiem skaidrs: viņiem apvienību vajag saimniecisko un politisko durvju pavēršanai. Bet arī LZF tomēr ir sava “teikšana”!
Mēdz runāt, ka Latvijā ir pārāk daudz dažādu zemnieku organizāciju. Muļķības. Mani apmierina LOSP – Latvijā vienīgā zemniekus apvienojoša organizācija. Tā apvieno dažādus cilvēkus. Ja LOSP komanda labi saspēlējas, ZM ir vienlaikus gan vieglāk, gan arī grūtāk strādāt, katrā ziņā ne vairs tik grūti, kā uz robežas runāt ar nokaitinātu zemnieku pūli. Tomēr ZM ir arī mazliet bezkaunīgs partneris: bieži vien norunājam vienu, bet ierēdņi pamanās likumos iestrādāt iepriekšējās tēzes, domādami, ka lauku zēni jau neko nesapratīs…
Lūk, tagad LOSP tīri labi sadalītas vietiņas – kurš nāk no nozaru asociācijām, kurš no reģionu organizācijām… Vājā vieta ir tā, ka tieši šie rajoni tika “atņemti” no federācijas, veidojot lauksaimnieku rajonu apvienības. Būtu bijis vienkāršāk pateikt: federācija politiski aptver Latvijas rajonus, esiet tik laipni, rīkojieties pēc Jelgavas rajona parauga (mums vienīgajiem bija atbrīvots štata darbinieks). ZM paredzēs tiem finansējumu no subsīdijām! Tad varētu rajonus daudzmaz sakarīgi noturēt. Bet, nē, sāka laipot. Aizviņgad pirmos piecus rajonus formāli apvienoja, pēc tam apvienošanās principi pajuka. Iecere par rajonu apvienībām devalvējās: ne paņemts, ne pakārts. Tādēļ LOSP kopā ar Jūliju Beļavnieku spriedām, ka nevajadzētu veidot vēl citu, piekto organizāciju. No pašreizējām četrām horizontālajām LOSP pārstāvošās divas – Jauno zemnieku klubs un Lauku atbalsta asociācija – ir ļoti nīkulīgas. Taču tēvam visi bērni mīļi, un es domāju, ja izveidotu vienotu organizāciju, varbūt tai nebūtu jāpulcējas zem federācijas karoga. Nebūtu ne vainas, ja zem viena spārna kā cāļu mātei būtu gan Zemnieku saeima, gan radikālie, “dullie” baušķenieki un cēsinieki: tad padomes sēdēs gulēšanas nebūtu!
Kā sadarbojaties ar politiķiem? Ir uzskats, ka Zemnieku savienībai nav nekā kopīga ar zemniekiem…
Man ir atšķirīgs viedoklis no vaidētājiem: “Es tik neiešu politikā, ka tik es nenosmērētu savu dupsīti!” Un tad brīnāmies, ka Latvijā politika iet tupus rāpus pa grāvi. Tauta nepiedalās politikā, baidās “sasmērēties”. Nu tad, skaidrie, solīdie tautas brāļi, nāciet politikā nesasmērēdamies! Man sāp sirds, ienīstu cilvēkus, kas vienā dienā ievēl Saeimu, bet jau nākamajā kliedz, ka viņu ievēlētie “atkal apzagušies”. Protams, daudzi ievēlētie pelna kritiku, bet ne jau nievājot un lādot, jo tā jau mēs dabūjam tos piespļautos kāpostus atpakaļ. Ko tad mēs, zemnieki, īsti gribam, ja nezinām, ko ievēlēt Saeimā? Daļa mūsu balsu aiziet par “sociķiem”, citas par pretējiem. Politika ir tirgus, spēle: ja gribi balsis Saeimā, tad piesaisti “figūras”! Ja nebūtu Krištopana, varbūt Saeimā vispār nebūtu neviena “zemnieka”.
Arī mūsu federācijai pārmet, ka esam kļuvuši par vienas vai citas partijas ķīlniekiem. Nedomāju, ka esmu ķīlnieks. Mūsu cilvēki ir Saeimā, gadu gadiem esam savus līderus atdevuši lielajai politikai. Mūsu organizācijā viņi izaug. Nevaram taču atdot savus cilvēkus politikai un pēc tam pārtraukt ar viņiem sarunāties!
Vai, politikai “atdevuši” Mārtiņu Rozi, jūtaties kā ieguvējs?
Protams. Ieguvums ir arī narkologs Jānis Srazdiņš. Protams, arī “mūsu politiķiem” pasprūk pa muļķībai. Bet neviens mēs neesam nekļūdīgi.
Kā varat komentēt sadarbību ar partiju “Jaunais laiks”?
“Jaunajā laikā” nav lauksaimnieku. Kad viņi veidoja partiju, tas ārzemnieks bija ieradies pie mums federācijā, aicināja nākt viņa pulciņā. Mēs esam latvieši, es arī savas vecās naglas neizmetu, iztaisnoju, taču politikā gribam “norakt” LZF, jo tā savulaik kādam kaut kad, kaut kur nav uzsmaidījusi?! Pasaulē šādas organizācijas ir ar vārdu, tradīcijām, iestrādi, kontiem, pārstāvniecībām. Arī mums tas viss ir. Arī sarūsējusi nagla vēl labi var kalpot.
Jums patīk zīmēt shēmas. Kādu esat iedomājies zemnieku organizāciju struktūras shēmu ES sastāvā pēc gadiem trīs, pieciem?
Piedalījos zemnieku kongresā Grieķijā, biju Akropolē. Lūk, kā redzu mūsu zemniekus tuvākajā nākotnē: ja jumtu varētu nosaukt par Latvijas lauksaimniecību, bet zelmini dēvētu par LOSP, to balstītu vairākas kolonnas – vairāk vai mazāk pārveidotas pašreizējās struktūras. Un viss kopā būtu stabila celtne, kas spētu pastāvēt laiku laikos.
