Ja īstenosies ideja, kuru pēdējā laikā daudz sludina Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers, var gadīties, ka Latvija iestāsies nevis savienībā, bet gan federācijā.
Ja īstenosies ideja, kuru pēdējā laikā daudz sludina Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers, var gadīties, ka Latvija iestāsies nevis savienībā, bet gan federācijā. Pārdrošā vīzija par vienotu likumdošanas varu, kas var apgriezt kājām gaisā teju vai mūžseno Vecās pasaules kārtību, visai reāli sevi piesaka līdz ar Eiropas Savienības (ES) pilsoņu pamattiesību hartu. Uz to atsaucoties, jebkurš eiropietis varēs aizstāvēt savas tiesības gan pret atsevišķu dalībvalstu temīdām, gan pret ES institūcijām. «Federālisti» lēš, ka jaunais dokuments būšot pirmais solis ceļā uz Eiropas konstitūciju.
It kā negaidīti izniruši no Briseles kuluāriem, radikālie centieni politizēt rietumvalstu sākotnējo saimnieciska rakstura apvienošanos tomēr nepārsteidz, bet gan liecina par gadiem briedušu vienotības raudzi un arī pretrunām. Pēdējā laikā redzami politiķi arvien vairāk pauž viedokli, ka Vecās pasaules ekonomikai jākļūst par visdinamiskāko pasaulē, ko neļauj īstenot dalībvalstu atšķirīgā tirgus konjunktūra un intereses – garais starpvalstu līgumu saskaņošanas process, papīru kalni un birokrātu biezā kārta savienības struktūrās.
ASV un Japānas tirgus «iedzīšanai» nepieciešams likumdošanas vāciņš, kuru kustina vienotas sviras.
Saasinātajai centruptiecei ir vēl viens būtisks, iespējams, pat pretrunīgs apsvērums – jaunu dalībvalstu uzņemšana. Kā apgalvo ES paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens, paplašināšana varētu sākties jau pēc pieciem gadiem, lai gan daudzi «ierindas» eiropieši jaunus dalībniekus savā «klubā» labprātāk redzētu, teiksim, pēc gadsimta ceturkšņa. G.Ferhoigens nule paziņojis, ka paplašināšanas mērķa popularizēšanai Eiropas Komisija gatavojoties līdz 2006. gadam iztērēt 150 miljonu eiro – saprotams, uz nodokļu maksātāju rēķina. Tā kā jebkura valsts ir ieinteresēta šos ienākumus ieguldīt savā attīstībā, nepieciešams zināms piespiedu mehānisms. Pretējā gadījumā būs grūti izstrādāt vienotu paplašināšanas scenāriju.
Helsinku samita laikā jau izskanējušas samierinošas domas par divpakāpju savienību, kas neiederas vienotās Eiropas idejas sākotnējās aprisēs. Dažas savienības valstis ir līdzīgākas par citām, jo vairāk iemaksā ES budžetā. Zīmīgi, ka reizē ar «federācijas» ideju šādas nostādnes tiek pasniegtas ar līdz šim nebijušu atklātību. Runājot par tik pazīstamo savienības attīstību «divās ātruma joslās», J.Fišers iezīmē ES «serdi» – sešas dalībvalstis (Vāciju ieskaitot), kas acīmredzot varētu būt «federācijas» metropole.
Tradicionālo vācu diplomātu nostāju (vēl deviņdesmito gadu vidū līdzīgu viedokli pauda toreizējais Vācijas kanclers Helmuts Kols) mēreno britu opozīcija vērtē kā ministra personīgo viedokli, kas turklāt demonstrējot sabiedrības mazākuma nosakņojumu. Tomēr grūti noliegt britu konservatīvo atzinumu, ka pretēji premjeram un leiboristam Tonijam Blēram Vācijas ārlietu ministrs ir «godīgs par virzienu, kādā iet Eiropa».
J.Fišera piekritēji, šķiet, labi apzinās, ka vāciešu, franču vai britu padzīšana zem viena politiskā jumta spēji vairos eiroskeptiķu skaitu – arī «serdes» valstīs. Tādēļ tiek atzīmēts, ka Eiropas federācija nenozīmējot nacionālu valstu nozušanu no pasaules kartes. Šis arguments tiek papildināts ar citu efektīgu, bet arī pamatotu piebildi – divdesmit pirmajā gadsimtā vecās labās Eiropas nebūšanas vairs nevarot risināt ar vecajiem paņēmieniem. Citiem vārdiem, tas ir mēģinājums pierādīt, ka federācijas modelēšanas iespējas vēl nav izsmeltas.
Pretējā gadījumā Eiropas valsts jāiedomājas pēc ASV parauga, kur veiksmīgi sakausēta štatu likumdošanas autonomija un stingri centralizēta Baltā nama vara, bet izkausētas nācijas. Taču grūti iztēloties, ka konservatīvie briti vai franči tik drīz būtu gatavi labklājības vārdā upurēt sava solīdā valstiskuma tradīcijas, kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ eirofederālisma vēsmas būtiski nemaina Latvijas integrācijas perspektīvas. No otras puses – dalībvalstu neformāla «noslāņošanās», kā jau minēts, vērojama jau patlaban. Tam vairāk ir ekonomisks, nevis politisks pamatojums. Tādēļ miglā tīts ir arī hartas liktenis. Diez vai kādas valsts vara gribēs uzņemties lieku atbildības nastu pret citu valstu pilsoņiem, turklāt vairums no pamattiesībām jau ierakstītas dalībvalstu konstitūcijās un Cilvēktiesību konvencijā. Īsi sakot, vienotās Eiropas pamatojums «de jure» saimnieciskā ziņā radītu liekas formalitātes.
Gan hartas, gan «federācijas» ideju kritizējis arī Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi, uzskatot, ka galvenos normatīvus gan cilvēktiesību, gan tirgus un starpvalstu attiecību jomā – gluži kā līdz šim – var noteikt starpvalstu līgumos. Viņš atzīmē, ka vispirms jānostiprina Eiropas tirgus, tātad arī vienotības pamati – banku un monetārā sistēma.
Bet mūsu valsti nopietni pārbaudījumi likumdošanas saskaņošanas ziņā gaida neatkarīgi no tā, vai Eiropas valsts un tās konstitūcija jebkad ieraudzīs dienasgaismu. Piemēram, Latvijas iedzīvotāji varētu nepieņemt dažus Rietumu «standartus» attiecībā uz nacionālajām, reliģiskajām vai seksuālajām minoritātēm, jo vairāk – iespējamo prasību katram eiropietim garantēt tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu jebkurā dalībvalstī, kas tiešām padarītu neprognozējamas imigrantu plūsmas.
