Lai gan Ozolnieku novada pašvaldība aicina iedzīvotājus izteikt viedokli par tās īpašumā esošo Salgales baznīcas drupu likteni, iedzīvotāju atsaucība nav liela. Pašvaldības pārstāve Madara Ābeltiņa stāsta, ka mēneša laikā saņemtas vien dažas atsauksmes. Tomēr tajās skaidri iezīmējas nepārprotams viedoklis – drupas ir jāsaglabā arī turpmāk.
Ozolnieku novada pašvaldība savā aicinājumā uz diskusiju informē, ka tā vairākkārt mēģinājusi piesaistīt Eiropas Savienības fondu un valsts līdzfinansējumu drupu konservācijai, taču tas nav izdevies. Cēlonis – vecās Salgales baznīcas drupām ir tikai vietējas nozīmes, nevis valsts nozīmes vēstures pieminekļa statuss. Atvēlēt konservācijai pašvaldības rīcībā esošos līdzekļus tā atzīst par neiespējamu, jo tuvāko gadu prioritāte ir jauna bērnudārza būvniecība, infrastruktūras un pakalpojumu uzlabošana. Savukārt drupas nojaukt Ozolnieku novada pašvaldības vadībai šķiet morāli nepieņemami. Jau vairāk nekā gadu dievnama drupas apjož sēta, jo pēc Ozolnieku novada būvvaldes atzinuma tās ir bīstamas.
Vēstule ar trim izsaukuma zīmēm
“Lūdzu, nekādā gadījumā nedomājiet par Salgales baznīcas drupu nojaukšanu!!!” vēstuli pašvaldībai sāk Ozolnieku iedzīvotāja vēsturniece Zenta Broka-Lāce. Viņa ir Latvijas Universitātes Vēstures institūta zinātniskā asistente un strādā arī Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. “Ozolnieku novadā nav nemaz tik daudz kultūras mantojuma objektu, lai tik vieglprātīgi rīkotos. Vecās Salgales baznīcas drupas pašlaik neskaitās valsts nozīmes kultūras piemineklis, un tādēļ tām nav pieejams ES finansējums, bet arī vietējās nozīmes piemineklis ir piemineklis. Par tā uzturēšanu un saglabāšanu tā īpašniekam – pašvaldībai – ir gan tiesisks, gan morāls pienākums rūpēties. Budžeta plānošanā pieminekļi nedrīkst palikt pēdējā vietā,” uzskata vēsturniece. Viņa iesaka pašvaldībai painteresēties Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, kā arī Rundāles pils muzejā par iespējamo valsts atbalstu vietējas nozīmes pieminekļiem, kā arī par iespēju vecās Salgales baznīcas drupām piešķirt valsts nozīmes statusu.
“Ja citādi nevar, jālūdz vietējo uzņēmēju un iedzīvotāju atbalsts. Gan jau kokapstrādes un citiem uzņēmumiem nesagādātu milzu zaudējumus ziedot nepieciešamos materiālus, lai veiktu vismaz primāru būvkonstrukciju nostiprināšanu. Celtne nav nemaz tik sliktā stāvoklī un var stāvēt vēl ilgi. Saskaņā ar restaurācijas teoriju atjaunošana iespējama jebkurā objekta stadijā. Nākotnē var domāt par lielākiem plāniem, bet šobrīd svarīgi veikt minimālus darbus, lai novērstu iespējamo bīstamību,” skaidro Z.Broka-Lāce. Viņa ir satraukta, ka daudzviet Rietumeiropā, kur kristīgās draudzes samazinās, dievnami tiek izslēgti no pieminekļu sarakstiem, tos pārbūvē par viesnīcām, restorāniem un līdzīgu funkciju ēkām. “Reiz es piedalījos diskusijā, kur tika minēts kāds pamestas lauku baznīcas piemērs Zviedrijā. Dievnams tika pārveidots par kempingošanas vietu. Man liekas, tā nevar,” teic Z.Broka-Lāce. Viņa piebilst, ka tuvākajā apkārtnē problemātiskas ir ne tikai vecās Salgales baznīcas drupas, bet arī vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statusā esošās Glūdas baznīcas drupas, kas atrodas Auces šosejas malā uz Jelgavas un Dobeles novadu robežas, kā arī Mežotnes baznīcas drupas pie senā Mežotnes pilskalna Bauskas novadā. Ozolnieku novada patriote piezīmē, ka, veicot jebkurus drupu konservācijas darbus, jāatceras, ka visu veco baznīcu apkārtnē, visticamāk, ir arī seni apbedījumi.
Pie baznīcas bija kuģīša galapunkts
Salgales atbalsta biedrības dalībnieks Latvijas Universitātes Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis uzskata, ka pazaudēt vecās Salgales baznīcas drupas būtu noziegums. Viņaprāt, tas ir pietiekami nozīmīgs arhitektūras piemineklis ar īpašu vēsturi. “Cik tad vispār baznīcu šajā apkaimē ir! Vecā Salgales baznīca noteikti būtu pelnījusi, lai to saglabā. Vispirms vajadzētu drupas nostiprināt,” spriež G.Zemītis. Viņš uzsver, ka Lielupe aizvien aktīvāk ir vieta, kas piesaista tūristus. Upes krastos ir objekti, kur iekārtotas gan auto, gan laivu pieturvietas. Vēsturnieks min Mežotni ar Mežotnes pili Lielupes labajā krastā un seno zemgaļu Mežotnes pilskalnu – kreisajā, dolomīta klinšu atsegumu Lielupes labajā krastā Bauskas novadā, kur ir rīkotas klinšu kāpšanas sacensības. Vēsturnieks piezīmē, ka ap Lielupi ir daudz kultūras, tostarp arheoloģijas, pieminekļu un tūrisma potenciāls šim apvidum ir ārkārtīgi liels. Vecos laikos tieši pie Salgales baznīcas atradās agrākais Lielupes tvaikoņa “Olga” galapunkts. Upes vidusdaļā uzbērtā saliņa stāsta par to, ka kuģošanas ērtībām upe tika padziļināta.
Draudzei svarīgāks ir vārds, nevis ēka
Salgales evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece Anda Silgaile atceras, ka 2000. gadu sākumā, kad viņas vīrs, nu jau aizsaulē aizgājušais Ilgvars Silgailis, uzņēmās jaunās Salgales baznīcas celšanu, bijušas pārdomas, vai tomēr labāk neatjaunot veco dievnamu. “Par tiem līdzekļiem, kas bija mūsu rīcībā, varēja vecās baznīcas drupām uzlikt jumtu, tomēr mēs izšķīrāmies, ka būvēsim jaunu, mazāku baznīcu. Turklāt būvēsim Emburgas centrā pie pagasta pārvaldes un skolas (vecās Salgales baznīcas drupas atrodas astoņus kilometrus no Emburgas mūsdienu centra). A.Silgaile uzsver, ka gadsimtu gaitā Salgales draudzes apvidus ir ievērojami mainījies. Pie vecās baznīcas vairs nedarbojas pārceltuve pār Lielupi, kas bija svarīga tiem draudzes locekļiem, kuri nāca no kreisā – Jaunsvirlaukas puses – krasta. “Tagad Jaunsvirlaukas pusē ir sava baznīca, ko uzcēla Joahims Zīgerists,” piebilst A.Silgaile. Viņa uzsver arī to, ka mūsdienās laukos ir ievērojami mazāk iedzīvotāju. “20. gadsimta sākumā vecās Salgales baznīcas draudzē skaitījās trīs tūkstoši locekļu, tagad mums draudzē ir ap divdesmit aktīvu dalībnieku, bet svētkos baznīcā sanāk simts,” teic A.Silgaile. “Draudzei tomēr svarīgāks ir Dieva vārds, nevis baznīcas ēka,” uzsver draudzes priekšniece.
2016. gadā draudze par saviem līdzekļiem uzmērīja vecās baznīcas zemi pushektāra platībā un nodeva to dāvinājumā Ozolnieku novada pašvaldībai. A.Silgaile paskaidro, ka tas darīts ar domu, ka pašvaldībai vieksmīgāk izdosies ko paveikt Salgales baznīcas drupu labā. Pēc 2017. gada pašvaldību vēlēšanām tās jaunā vadība ar domes priekšsēdētāju Daini Liepiņu priekšgalā aplika drupām apkārt žogu, jo drupas ir kritiskā stāvoklī un tuvošanās tām liedzama. Pirms tam tā bija populāra izbraukuma laulību ceremoniju vieta.
Trīsdesmit gadu kopj dievnama vietu
Kopš 1989. gada blakus baznīcai Baznīckroga mājās dzīvo Pētera Salkazanova ģimene, kas ir Salgales baznīcas draudzes locekļi. P.Salkazanovs atceras, ka atmodas laikā, kad draudze atjaunojās, dievnama drupās tika rīkotas talkas. “Padomju gados Baznīckrogā dzīvoja daudz dažādu cilvēku. Katram bija sava saimniecība. Viens baznīcas drupās bija ierīkojis malkas šķūnīti, cits kūtiņu ar lauka virtuvi, daļa drupu bija ieaugusi kokos uz krūmos. Paskats bija drūms,” stāsta P.Salkazanovs. Kad uzbūvēja jauno Salgales baznīcu, draudze rūpes par vecā dievnama drupu sakopšanu atstāja Salkazanovu ģimenes ziņā. Draudzes priekšniece A.Silgaile uzteic Baznīckroga saimniekus par to, ka nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā viņi rūpējas par vecās Salgales baznīcas drupu un to apkārtnes sakopšanu. “Kā tas izskatīsies, ja blakus sakoptajām Baznīckroga mājām stāvēs nesakoptas baznīcas drupas!” racionāli argumentējot, teic P.Salkazanovs. Viņš atklāj, ka vecā dievnama drupās kristīti viņa bērni, turklāt abi vecākie dēli tur arī laulāti. Gan vasarā, gan arī ziemā uz baznīcas drupām brauc viesi, vasarā upē piestāj laivas. Nesen kopā ar māti uz Salgales dievnama drupām atbraukusi rakstniece Dace Judina, ciemojušies arī vācu mācītāja Konrādija dzimtas pēcteči no Vācijas. “Nereti Baznīckrogā interesējas par iespējām kristīties un laulāties, taisīt fotosesijas, dažkārt jautā, vai Baznīckrogā var padzert kafiju,” smaidot saka P.Salkazanovs. Pēdējā laikā manīts, ka viens otrs kāpj pāri būvvaldes uzliktajai sētai, jo baznīcas drupās ir starptautiskās orientēšanās spēles slēpņošanas jeb geokešinga slēptuvīte. “Cilvēki tiecas pēc vēstures, un baznīcas drupas pievelk,” teic P.Salkazanovs. Viņam pašam pārsteigums bija drupās atrastā mācītāja Jēkaba Eihes ģimenes kapavietas akmens plāksne, ko, izmantojot traktora spēku, izdevās pagriezt tā, lai var izlasīt akmenī iekalto. “Baznīcas drupās zem altāra ir ieeja pagrabā. Tā stāv aizbērta,” zina stāstīt P.Salkazanovs. Viņaprāt, Ozolnieku novada domei vajadzētu pasūtīt baznīcas drupu konservācijas projektu, lai saprastu, cik tas maksā, un tad jāmēģina startēt pārrobežu projektos. Draudzes priekšniece A.Silgaile gan atceras, ka drupu konservācijas projekts, turklāt tām pārklājot jumtu, rosināts arī 2010. gadā. Toreiz Ozolnieku novada vadībai risinājums nesekmējās.
Sadarbojas ar kultūras mantojuma sargiem
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova teic, ka svarīgi būtu vecās Salgales baznīcas drupas iekonservēt un saglabāt. “Tagad īsti nezinām, ko ar tām darīt, taču ar laiku var nākt arī padoms.” Bet vai Salgales baznīcas drupām varētu tikt piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss? E.Mantrova teic, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē tiek pārskatīti pieminekļu saraksti un kaut kas šajā ziņā var mainīties. Mainās arī nosacījumi ES vai valsts atbalsta saņemšanai. E.Mantrova stāsta, ka ir arī vairāki labi piemēri, kad jaunas enerģiskas ģimenes uzņemas rūpes par kultūras pieminekļiem. Viņa uzteic Artūra Blumfelda ģimeni, kam pakāpeniski izdodas atjaunot Svētes pili, un Gunāra Pauloviča ģimeni, kas saimnieko Bramberģes muižā. E.Mantrova slavē arī Jelgavas Latviešu biedrību, jo īpaši Maiju Kravinsku, kas savulaik rosināja atjaunot Jelgavā Vecpilsētas ielu, kā arī katoļu priesteri Andreju Mediņu, kas atjauno brikšņos ieaugušo Skaistkalnes klosteri. Par vecās Salgales baznīcas drupām ar E.Mantrovu ir sazinājušies Ozolnieku novada pašvaldības pārstāvji, un viņai radusies pilnīga pārliecība, ka sadarbība sekmēsies.
_______
Kopš Salgales baznīcas pirmsākumiem 1570. gadā tajā kalpojuši 20 mācītāji, lielākoties vācieši. Par pirmo latviešu mācītāju Salgales draudzē kļuva Jānis Billerts, kurš kalpoja no 1927. līdz 1944. gadam, kad Otrajā pasaules karā baznīca stipri cieta. Vēlāk dievnama interjera priekšmeti tika paglābti no iznīcības Imanta Lancmaņa vadītajā Rundāles pils muzejā.
