Šajā numurā aizsākam stāstu sēriju, kurā apkoposim vēstures ziņas, leģendas un šodienas viedokļus par kapsētām, lai dotu savu artavu šī bagātā kultūrvēsturiskā mantojuma apguvē. Pēc administratīvās uzskaites Jelgavā un Ozolnieku novadā ir pa desmit kapsētām, bet Jelgavas novadā – 56. Šoreiz par Igauņu kapiem Salgales pagastā un Mušķu kapiem Cenu pagastā. Igauņu un Mušķu kapiem, tāpat kā daudziem citiem, dots tuvējo māju vārds.
Emburdzniece Velta Grīnfelde stāsta, ka Igauņu kapsētai, kas atrodas Lielupes labajā krastā Garozas – Emburgas ceļa malā, varētu būt pat piecsimt gadu. Šādu skaitli minējusi vecā skolotāja Laima Plūduma, kas pati tur apglabāta pirms dažiem gadiem. Dzimis salgalnieks Latvijas Universitātes profesors un arheologs Guntis Zemītis atzīst – līdz šim viņam nav ziņu, ka tieši pie Emburgas būtu kādi citi senāki kapi. Tādēļ, iespējams, Igauņu kapu pirmsākumi meklējami līdz ar Emburgas izveidošanos 16. gadsimtā hercoga Gotharda Ketlera valdīšanas laikā. Velta Grīnfelde zina, ka cilvēki tur apbedīti vairākos slāņos. Reiz, kad rakuši jaunu kapu, no zemes izcēluši piecus nezināmus galvaskausus. Veci ļaudis stāstot, ka šeit apbedīti arī karavīri. Līdzās kapiem 1919. gadā notikušas kaujas ar bermontiešiem, bet 1944. gada vasarā Otrā pasaules kara frontes līnija līdzās Lielupei atradās vairākus mēnešus. Tolaik apšaudē cietuši arī kapsētas vārti, virs kuriem ir uzraksts «Miers ar jums!» Kapsētas nosaukums cēlies no tuvējo māju nosaukuma. Tā tolaik bija parasta prakse. Vai «Igauņos» kādreiz dzīvojuši igauņi? Tas paliek atklāts jautājums.Kapsētas centrā līdzās rūpīgi kopti stāv divi pieminekļi – pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vecākiem Karolīnai Matildei Čakstei un Krišjānim Čakstem. Pāris prasmīgi un uzņēmīgi kopis zemi, kā arī Bērsteles muižā rentējis vējdzirnavas un ķieģeļu cepli. Ievērojamus līdzekļus viņi ieguldīja bērnu izglītībā. 1871. gadā, nopērkot Salgales pagasta «Aučus», Čakstes pārcēlās uz Salgales pagastu. Zagļi nav rimušiesGuntis Zemītis atceras, ka vēl padomju laikos Čakstes vecāku pieminekļiem slepus nozāģēti krusti. Tolaik bijuši varas pārstāvju norādījumi, ka kapu svētkus nevajadzētu rīkot tieši pie Čakstes vecāku atdusas vietas. Taču vietējie to nav ņēmuši vērā. V.Grīnfelde dusmojas, ka deviņdesmitajos gados pieminekļiem nozagti marmora krusti un apmales. Igauņu kapi zaudēja arī veco zvanu. Tā aizvietotājam skaņa esot īsa un neskanīga. Sāpīgs zaudējums ir bronzā lietās Anneles (pēc Annas Brigaderes «Dievs. Daba. Darbs.» motīviem) skulptūras nozagšana emburdznieka koktēlnieka Krišjāņa Kugras Zolberga (1904 – 1979) atdusas vietā. Tā notikusi nakts aizsegā pirms 2009. gada Vasarsvētkiem. Traģiskās mīlas klasiskais sižetsVelta Grīnfelde uzsver, ka Igauņu kapos atdusas daudz lielu dzimtu – Švāgeri, Berzinski, Rudovski, Brahmaņi, Timpas, Zemīši-Treimaņi, Naumaņi un citi. Par to liecina pieminekļi, pie kuriem ir piecas, sešas un pat vairāk kopiņu. Tur apglabāti arī rakstnieka Arnolda Apses tuvinieki. Kapsētas dienvidrietumu malā Lielupes pusē līdzās aug divas apmēram pusotra simta gadu vecas liepas. Leģenda vēsta, ka tās iedēstītas atgādinājumam par nelaimīgajiem mīlētajiem, kuri viens pēc otra izdarīja pašnāvību. Nav zināms ne viņu pašu, ne viņu māju vārds. Taču stāsts, kā spriež Velta Grīnfelde, ir klasisks – turīgu saimnieku meitene, kurai vecāki neļauj precēties ar kalpa pusi, noslīcinās, bet puisis pēc tam pakaras. Liepas kā dižkoki ir aizsargātas. Lai cik vecas tās kļūtu, zāģēt nost nedrīkst.Ar rakstāmpiederumiem kapu svētkosCenu pagasta Mušķu kapi atrodas apmēram divus kilometrus no Ozolniekiem blakus Latvijas Lauksaimniecības universitātes zirgkopības mācību centram «Mušķi», netālu no Misas un Iecavas upes sateces. Kapu pārzine Vilija Klauberga stāsta, ka gribētu kapu svētkos pie katras kopiņas nolikt papīru un zīmuli, lai tuvinieki uzraksta, kas katrā vietā atdusas. Kopā ar dēliem iztīrot vietām jau aizaugušo kapsētu, viņa uzgājusi 151 kopiņu. Lielākā daļa no tām nav zināmas. Pēc pieminekļiem varot spriest, ka kapsēta izveidojusies deviņpadsmitā gadsimta vidū uz zemnieku saimniecības «Mušķi» zemes. Pirms tam apkārtnes iedzīvotāji glabāti apmēram simt metru atstatu, Silgraužu kapos, kas patlaban izskatās vien kā koku puduris dažu simtu kvadrātmetru platībā. Viens no mutvārdu vēstures teicējiem saistībā ar Mušķu kapiem ir Cenu pagasta «Cielavu» (agrākais māju nosaukums «Gaisa ragi») saimnieks Ilgvars Stūrmanis. Viņu no bērnības esot interesējusi vēsture, paticis uzklausīt vecu ļaužu stāstus.Viņam nav zināms tuvējā kroņa mežsarga vārds, taču Stūrmaņa kungs domā, ka tā miršanas gads (1905.) varētu būt saistīts ar revolūciju. Ģimenē saglabājies nostāsts par vectēvu, kurš dzīvojis tuvējos Kaķu Dančos (mājas nodega Pirmā pasaules kara laikā, ģeogrāfiskajos nosaukumos šodien ir tikai Danču purvs). Revolucionāri, pārsvarā jauni cilvēki, nākot no Dalbes, iegājuši Kaķu Dančos un vectēvam teikuši, ka jādodas līdzi uz Daiļiem pie mežsarga. Vectēvs bijis mierīgas dabas, bet toreiz ar trīcošām rokām nevarējis sasiet pastalas. Taču revolucionāri bijuši bruņoti, tādēļ viņš tiem pakļāvies. Visi barā aizgājuši pie mežsarga, atņēmuši viņam plinti, atvēruši lielo ledus pagrabu un visu mantību izdalījuši. Nav ziņu, ka mežsargs būtu nogalināts, Ilgvars Stūrmanis domā, ka, iespējams, viņš nomira pats. Piemiņas plāksne melderimIlgvars Stūrmanis atceras vairākus stāstus par agrāk ar difteriju mirušajiem bērniem, par autoavārijās bojāgājušajiem, kā arī par laupītājiem, kas pēc Otrā pasaules kara apdraudējuši vezumniekus, kuri brauca no Rīgas tirgus. Viņš zina, kur apglabāta vientuļa večiņa, pirmā Latvijas laika aizsardze, kura 1983. gadā Mušķu kapos, noguļoties pie kāda veca krusta, pakārās. Iemesls – nevēlēšanās atstāt mājas un doties uz pansionātu. Agrāk cilvēku laukos bija daudz vairāk, tādēļ arī daudz atmiņu un kapu kopiņu. Mušķu kapos jelgavnieks Viesturs Amats atjaunojis piemiņas plāksni 1919. gadā mirušajam Cenas muižas melderim Emīlam Launertam. Viestura Amata vecāsmātes brālis trimdinieks Jānis Cubīns (1899 – 1978), kurš atstājis pamatīgu savas dzimtas aprakstu, stāsta, ka Emīla Launerta tēvs Latvijā ienācis no Vācijas. Melderis vāji runājis latviski, mājās sarunu valoda bijusi vācu. Pie Cenas muižas vēja sudmalām bijusi klāt lauksaimniecībā izmantojamā zeme krietnas vecsaimniecības apmērā. Ar muižu Launertam bijis ilgāks nomas līgums. Turējis daudz lopu, dzīvojis ļoti pārticīgi. Bērnu ģimenē nebija. Uzvārds Launerts maz lietots, to aizvietoja amata nosaukums Melderis. Pirmā pasaules kara laikā sudmalas un visas saimniecības ēkas tika nodedzinātas (Cenu pagastā ir saglabājies māju nosaukums). Launerti līdz ar citiem devās bēgļu gaitās. Pēc atgriešanās dzīvoja Mušķos. Melderis miris no saaukstēšanās. Viesturs Amats atzīst, ka grūti noteikt, cik viņam toreiz bija gadu. Taču viņa sieva Anna Launerte 1919. gadā bijusi 61 gadu veca. Dažu dienu pietrūcis, lai tiktu sasniegta simt gadu robeža, arī godājamā vecumā Anna turējusies žirgta. Raksta tapšanā izmantots Lauras Žukovskas pētījums par Ozolnieku novada tūrisma objektiem.
