Līdz ar Pensiju likuma grozījumiem izvēlēties, vai turpināt darbu un saņemt daļu pensijas, vai nestrādāt, vajadzēs ne tikai skolotājiem, bet arī augstskolu mācībspēkiem.
Līdz ar Pensiju likuma grozījumiem izvēlēties, vai turpināt darbu un saņemt daļu pensijas, vai nestrādāt, vajadzēs ne tikai skolotājiem, bet arī augstskolu mācībspēkiem. Sarežģīta situācija izveidojusies Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Faktus raksturo kā satraucošus
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas filiāles direktore Dace Olte uzskata, ka stāvoklis ir ļoti nopietns, un nezina vēl citu Jelgavas iestādi vai uzņēmumu, kur būtu tik liels strādājošo pensionāru īpatsvars.
Trūkst gados jaunu darbinieku, ko Dace Olte izskaidro ar zemo atalgojumu. Tikai saņemot pensiju un vēl arī algu, cilvēks var justies daudzmaz nodrošināts.
– Ja pensionārs tiek turēts darbā, tas nozīmē, ka viņš ir konkurētspējīgs. Es uzskatu, ka lielākā daļa pensijas vecuma darbinieku ir vajadzīgi gan savai iestādei vai uzņēmumam, gan valstij. Arī viņi paši grib strādāt, – saka filiāles vadītāja.
Stāvoklis kritisks, bet ne bezcerīgs
LLU arodkomitejas priekšsēdētājs Juris Žodziņš uzskata, ka katram ir jāsaņem nopelnītais. Arī pensionāram ir jādod iespēja strādāt un pelnīt. Tāpēc LLU arodkomiteja ir aicinājusi visus piedalīties referendumā par izmaiņām Pensiju likumā. Taču tas atzīts par nenotikušu.
J.Žodziņš izsaka nožēlu, ka mūsu valstī pasniedzēju augstā kvalifikācija gandrīz vienmēr saistīta ar lielu gadu skaitu, bet jaunajiem censoņiem būt par mācībspēkiem nav materiāli izdevīgi. Labāk ir domāt par iztikas pelnīšanu firmās, nevis strādāt pie disertācijas. Mācību prorektors Pēteris Bušmanis atzīst, ka stāvoklis ir kritisks: pašlaik LLU ir 443 pasniedzēju štata vietas, bet 139 no viņiem ir tiesības pensionēties. Pašreizējā izglītības sistēma neveicina gados jaunu cilvēku piesaistīšanu, un LLU viena pati to «nevar pacelt». Tomēr viens ir skaidrs – paaudžu maiņa ir dabiska un nenovēršama, tāpēc jāmeklē risinājumi.
Prorektors gan uzskata, ka tiesiski neko nevar darīt un būs jāmeklē kāds radošāks variants. Pašlaik esot tāda kā situācijas glābšana.
– Pēc jaunā gada pensionētajiem pasniedzējiem ļausim strādāt bez algas, jo izglītība faktiski vienmēr ir balstījusies tikai uz entuziasmu, – pavisam nopietni ierosina P.Bušmanis.
Pastāv jau arī pretruna ar augstskolu likumu. Tas paredz, ka vēlētas personas var strādāt līdz 65 gadu vecumam, bet šādā vecumā ir aptuveni puse no LLU akadēmiskā personāla. Visvairāk mācībspēku pensijas vecumā ir Lauksaimniecības, Tehniskajā un Meža fakultātē. labāka situācija ir vienīgi Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kur pēdējā laikā ienākuši gados jauni zinātņu doktori.
Lai gan problēma ir sarežģīta, mācību prorektors sola, ka piedāvāto priekšmetu klāsts netiks sašaurināts un vecāko kursu studentiem jaunākie nebūs jāmāca.
Latvijā nepietiek profesoru
Tehniskās fakultātes profesors Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas viceprezidents Juris Pommers prognozē, ka nākamgad no darba varētu aiziet ceturtā daļa Latvijas profesoru, jo vairāk nekā puse ir vecāki par 60 gadiem, bet 32 procenti – par 65 gadiem. Profesoru vidējais vecums ir 55,4 gadi. Visā Latvijā no 515 valsts profesoru vietām pašlaik aizņemta ir 351, LLU – puse.
– Augstskolu likums nosaka: par valsts profesoru var būt tikai līdz 65 gadu vecumam. Ja profesors vēlas turpināt darbu, viņš pāriet nenoteiktā statusā un kļūst atkarīgs no priekšniecības žēlastības, – uzskata Juris Pommers. – Tas nozīmē, ka viņš vairs nevar saņemt 420 latu algu, bet tikai no 220 līdz 230 latu, kas «uz rokas» ir no 150 līdz 170 latu.
Profesoram pašam iespējamā alga pensiju pārsniegtu tikai par 20 latiem, tāpēc viņš izlēmis janvārī doties atpūtā. Tā kā viņš ir profesors emeritus, viņam saglabājas darba vieta, un maģistrantus un doktorandus viņš nākamgad mācīs par brīvu. Profesors uzskata, ka Latvija šajā gadījumā nevar rīkoties pēc ārzemju paraugiem, kur aiz katra gados vecā profesora stāv vesela rinda jauno, bet vecie labprāt dodas pensijā, jo zina, ka pensijā saņems 80 procentu no algas.
Doktors būs tikai slavenība
Šā gada 6. decembrī pieņemta «Latvijas augstskolu profesūras attīstības mērķprogramma». Tajā ietverts gan atskats vēsturē, gan priekšlikumi, kā paplašināt doktorantūru. Kā zināms, pirmās Latvijas Republikas laikā ne tikai profesori, bet arī viņu ģimenes locekļi bija ļoti labi nodrošināti.
Ar 1. janvāri gaidāmas izmaiņas doktoru sagatavošanā. Vairs nebūs divu doktoru grādu – doktors un habilitētais doktors –, bet tikai viens – doktors. Turpmāk par doktoriem varēs kļūt tikai izcili, slaveni, ārzemēs pazīstami zinātnieki.
– Tas atkal vairāk attiecas uz gados veciem zinātniekiem, jo, kamēr jaunie firmās var nopelnīt trīsreiz vairāk, profesūras stāvoklis neuzlabosies, – spriež J.Pommers.
Kad profesors aizies pelnītā atpūtā…
Arī 72 gadus vecais Lauku inženieru fakultātes profesors lauksaimniecības zinātņu habilitētais doktors Meikuls Locmers ar jauno gadu nolēmis pārtraukt strādāt algotu darbu. Viņš domā, ka Pensiju likums ir Latvijas situācijai piemērots, un pašlaik nevēlas par to diskutēt. Profesors zinātnei veltījis 50 darba gadus un neuzskata, ka viņam būtu jānomirst pie darba galda. Iecere aiziet pensijā M.Locmeram bijusi jau pirms likuma pieņemšanas. Tā kā arī viņš ir profesors emeritus, tad saikne ar katedru nezudīs. Pētniecībā viņš darbosies sabiedriskā kārtā un kolēģiem konsultācijas neliegs.
Profesors uzskata, ka lielākā problēma ir jaunu kadru piesaistīšana, bet gados vecajiem pasniedzējiem tāpat reiz būs jāaiziet.
– Pensionāriem nevajadzētu cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Jaunajiem pasniedzējiem gan ir mazāka dzīves pieredze, bet atsevišķās dzīves jomās viņi ir zinošāki un var pilnībā nodrošināt mācību procesu, – apgalvo profesors M.Locmers.
