Šī diena lai nes svētkus visām Almām un Annemarijām.
Šī diena lai nes svētkus visām Almām un Annemarijām.
Almas kundzi mājās sastapām ar adīkli rokās, sēžot īpašā krēslā sev ierastā (īpašā) pozā. “Ja man rokās nav adīkļa, tad ir slikti. Bez dzijas jūtos slimākais cilvēks pasaulē. Neesmu adītāja, bet adīšanas narkomāne,” smej Alma Bernāte. Un apada visu savu saimi – meitas, deviņus mazbērnus un nu jau trīs mazmazbērnus, no kuriem jaunākais Alans ir tikai nedēļu vecs. Tā kā Alma nu nemaz negribēja, lai viņu sauktu par omi, pati izdomāja sev mīļvārdiņu “vecīte”: “Tagad esmu vecīte visiem – gan lielajiem, gan mazākajiem, citādi nevaru sevi iedomāties. Man zvana un tā arī saka: “Sveika, vecīt!” Almas kundze ik dienu dodas savās darba gaitās uz Jelgavas Tuberkulozes slimnīcas laboratoriju. “Biju nolēmusi strādāt līdz 70 gadiem un tad iet pelnītā atpūtā. Nu jau esmu tiem pāri un saku: nu tad tagad lai iet līdz simtam,” joprojām joko gaviļniece un prāto, ko gan viņa darītu bez mīļajiem kolēģiem. Viņi Almu uztur pie veselības, kad vajag, arī “sašpricē”, “pieārstē”. Pēc darba mājās pārnākot, Almas kundze tūdaļ sēžas pie iemīļotās nodarbes – adīšanas. Zemes darbi un rušināšanās mazdārziņā viņai nu nepavisam nepatīkot. Tā kā dzīvesdraugam Haraldam vārdadiena ir 23. februārī, tad parasti abi svētki tiek apvienoti un svinēti dubulti.
