Ekonomiskā lejupslīde un vecāku brieduma trūkums ir iemesls, kāpēc aizvien biežāk mazbērni nonāk pilnīgā vecvecāku aprūpē.
Centrālās statistikas pārvaldes un Izglītības un zinātnes ministrijas apkopotie dati liecina, ka pagājušajā mācību gadā 3325 1. – 12. klašu skolēnu vecāki devušies darba vai labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm, savas atvases atstājot kāda cita aprūpē. Vēl pirms gada šādu bērnu bijis 3126, bet 2008./2009. mācību gadā – 2855. Aiz šiem skaitļiem slēpjas dažādi stāsti. Lielākoties tos vieno mēģinājums tikt galā ar attiecību izaicinājumu. Bērniem nav viegli zaudēt vecākus. Savukārt vecvecākiem – samierināties ar jauno lomu, kad atkal jākļūst par mammām vai tētiem. Netika ar abiem bērniem galāIevilcies pagaidu stāvoklis, kas nu jau pārvērties fiksētā, un tur, visticamāk, neko vairs nevar darīt. Tā Rita (vārds mainīts) raksturo situāciju savā ģimenē, kopš viņas pilnīgā aprūpē nonācis mazdēls Klāvs. Tas notika pirms astoņiem gadiem, un Ritai nācies iet cauri īstai dzīves skolai, lai šo attiecību virpulī nepazustu. Taču uz pilnu slodzi vecmāmiņa, kura turklāt uz pilnu slodzi strādā arī valsts darbā, neko nenožēlo. «Ir brīži, kad šķiet – kāpēc gan es to darīju! Bet uzreiz ir atbilde – redzēju, ka šis ceļš būs vislabākais manam mazdēlam un meitai. Tā bija mana izvēle. Pieņemu šo situāciju tādu, kā tā ir,» teic Rita.Lielais pavērsiens sākās brīdī, kad Ritas meita Undīne nolēma doties uz ārzemēm darba un labākas dzīves meklējumos. Drīz vien viņa satika kādu vīrieti, un pieteicās mazulis. Taču no laimīgās kopdzīves nekas nesanāca. Kā banālā romānā izrādījās, ka Undīnes izredzētais ir precēts un viņam nav nekādu nākotnes mērķu saistībā ar sava dēliņa māti. «Klāvs piedzima Latvijā. Pēc dažiem mēnešiem meita nolēma doties atpakaļ. Viņa cerēja sakārtot attiecības ar to vīrieti, taču no tā nekas nesanāca. Puisītis tajā laikā auga mīļas auklītes un manis aprūpēts,» atceras Rita.Vēl īsti neattapusies no nodevības un sāpīgās šķiršanās, Undīne, tiecoties kā tauriņš uz gaismu, svešumā sāka citas attiecības. Tajās piedzima meitiņa. Viss šķita tik rožaini, ka drīz šai savienībai pievienojās arī mazais Klāviņš. Tomēr stabilitāte izrādījās mānīga. Attiecības sāka jukt. Meitai tikt galā ar abiem bērniem kļuva par grūtu, tāpēc tika pieņemts lēmums vest puisēnu atpakaļ uz Latviju. Atkal ar cerību – līdz nokārtosies situācija. Audzina ar mīlestību, bet stingriUndīnes un viņas drauga attiecības tā arī neatrisinājās, un Klāvs jau astoņus gadus dzīvo pie vecmāmiņas. Ar mammu viņš lielākoties sazinās «skaipā». Mīl viņu, cer, ka mamma paņems pie sevis. Brīžam ļoti dusmojas un tad vairs nevēlas, ka piemin Undīnes vārdu. Arī Rita līdz galam nespēj izprast un atbalstīt savas meitas rīcību. Taču dzīve jāpieņem tāda, kā tā ir, pārliecināta vecmāmiņa.Rita atzīst, ka piekrišana uzņemties pilnīgas rūpes par Klāvu stipri mainījusi arī viņas dzīvi. Ne tikai profesionālajā ziņā (Rita tik bieži vairs neiesaistās projektos un nedodas komandējumos), bet arī emocionāli. Puisis, kurš nu ir tīnis, jau no mazotnes bijis ļoti aktīvs un prasījis daudz uzmanības no apkārtējiem. Ja to nedabū, rodas konflikti. «Mājās vēl kaut kā tiekam galā, bet skolā ir lielas uzvedības problēmas. Daudz nācies pa sapulcēm staigāt. It kā es pie tā esmu vainīga. Uztveru to diezgan sāpīgi, taču spēju iejusties arī skolotāju ādā,» teic Rita, atzīstot, ka audzina Klāvu ar mīlestību, bet strikti. Vecmāmiņa spriež, ka šis statuss viņai ļauj paskatīties uz lietām arī nedaudz distancētāk, reālāk. «Necenšos mazdēlu vienmēr glābt un mesties aizstāvības pozīcijās. Viņam pašam jānonāk pie secinājumiem. Klāvs ir izmēģinājis pīpēt, iedzert un darīt citas tīņiem vilinošas lietas. Viņš gan nav policijas uzskaitē, bet darīšanas ar to mazdēlam bijušas. Pati esmu piekritusi risināt problēmas ar policijas starpniecību. Daudzi vecāki domā, ka iesaistīt policiju ir kauns. Taču pusaudžiem tā ir zināma mācība.»Gan jau vēlāk sapratīs!Pilna laika vecmāmiņas statuss ļāvis Ritai arī citām acīm paraudzīties uz jauno paaudzi. Saprast (nevis dramatizēt), kas viņiem svarīgs. Tas gan prasa daudz miera un spēka. Taču, kā smej Rita, – viņa turas! Dažkārt jau uznākot žēlums. Tomēr viņa spēj visā gūt prieku. «Zinu, ka Klāvs mani mīl. Bieži apķeras ap kaklu. Lūdz piedošanu. Mēs gan parasti gribam saņemt pateicību un novērtējumu uzreiz. Taču jābūt pacietīgiem un jāgaida. Kad Klāvs būs liels un pašam būs bērni, gan jau viņš novērtēs, ko esmu viņa labā darījusi,» pārliecināta vecmāmiņa. Ilgstoša vecāku prombūtne pasliktina bērna stāvokliMarika Kupče, Labklājības ministrijas pārstāve Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas statistisko informāciju aug to gadījumu skaits, kad vecāki devušies uz ārzemēm, bērnus atstājot vecvecākiem, citiem radiniekiem vai paziņām. Diemžēl viņi ne vienmēr spēj veltīt bērnam tikpat daudz mīlestības un uzmanības, kā to būtu devuši vecāki. Ilgstoša atrašanās projām no savas atvases nereti ir cēlonis tam, ka bērna situācija pasliktinās. Tas var izpausties viņa uzvedībā – skolas neapmeklēšanā, kaitīgos ieradumos, likumpārkāpumu izdarīšanā u.c. Uzņemties atbildību par savu dzimtuIlze Āna, psiholoģe Patlaban bērnu, kuru vecāki devušies uz ārzemēm, iespējams, ir vairāk nekā jebkad. Taču šādas situācijas, kad vecvecākiem jāuzņemas pilna laika rūpes par saviem mazbērniem, bijušas visos laikos. Nedomāju, ka tā ir kāda patoloģija vai paranormāla parādība. Sabiedrībā gan ir tendence uzskatīt, ka tas vienmēr ir slikti, ja vecāki vieni bez bērniem dodas labāka darba meklējumos. Pozitīvo pieredzi, kad paliek nokārtotas attiecības un pienākumi, parasti neuzzinām. Bērnu nodošana vecvecāku aprūpē lielākoties saistīta ar ekonomiskiem aspektiem. Taču gadās, ka pieaugušie bērni brieduma trūkuma vai citu iemeslu dēļ nav spējīgi parūpēties par savām atvasēm, tāpēc iesaistās vecvecāki. Jebkurā gadījumā resursi ģimenē ir lielāki nekā, piemēram, valsts institūcijās. Tomēr mātes zaudējums ir sāpīgs visiem bērnam. Īpaši, ja tas notiek pirmajos dzīves gados. Noskaidrots, ka līdz pat skolas vecumam mammas tuvums veicina attīstību, stabilizē, dod drošības izjūtu. Prasmi dzīvot, veidot attiecības. Taču vecvecāku mīlestība spēj to kompensēt. Jāsaka gan, ka būt «pilna laika mammai» sievietei, kura jau ir izaudzinājusi vienu paaudzi, nav viegli. Faktiski viņa savu misiju ir veikusi. Atliktu baudīt tās augļus, nevis atkal pa naktīm sēdēt pie zīdaiņa gultiņas. Vecvecāki to varētu uzņemties brīvdienās. Taču, ja tas jādara 24 stundas diennaktī bez atvaļinājumiem un slimības lapām, kā to dara mammas, varētu rasties jautājums: «Par ko man tas viss!» Atbilde, kas palīdz noturēties, slēpjas mūsu vērtībās un kultūrā. Audzināšanas ziņā jāpiekrīt teicienam, ka, izlaižot vienu paaudzi, uz lietām iespējams paraudzīties reālāk. Piemēram, brīvāk runāt par problēmām, rast konkrētākus risinājumus. Taču otra galējība attieksmē pret mazbērnu ir liela visatļautība un nepatikšanu notušēšana. Viens gan ir skaidrs – mīļums un sirsnība, ko jaunības, neizpratnes vai nevaļas dēļ neesam spējuši dot saviem bērniem, tiek mazbērniem. Attiecībās ar viņiem netiešā veidā izpaužas tas, ko sirdī nēsājam pret savām atvasēm.
