Režisore Vija Zelmene: «Vaimanāšana nelīdz, tikai darbs»
Jelgavas kultūras nama Mākslinieciskās daļas vadītāja, direktore, Smiltenes teātra režisore, kultūras darbiniece arodskolu sistēmā – tāda ir jelgavnieces Vijas Zelmenes darba biogrāfija. Taču arī senioru gados viņas rosība Jelgavas Latviešu biedrībā un amatierteātros, šķiet, nav mazinājusies. «Trīs amatierteātri – tas man tomēr ir par daudz. Janvārī Bērvircavā pateicu, ka vairs nevaru paspēt pie viņiem izbraukāt un sezonas beigās šo darbu pārtraukšu,» saka Vija. Viņasprāt, bērvircavniekiem ir labi aktieri, bet režijā vajadzētu «jaunas asinis». Tagad režisore paliks vienīgi pērn pašas izveidotajā Jelgavas Latviešu biedrības teātrī un 1. ģimnāzijas teātra studijā, kur viņa strādā jau 18 gadu – kopš aiziešanas pensijā. Maksimālistus dzīve gāžot Vija Zelmene domā, ka katram cilvēkam jau jaunībā vajadzētu atrast savu hobiju. Tad pensijas gados būtu ko darīt, kurp attīstīties, tas esot ļoti svarīgi arī veselībai. Ideāli, ja hobijs un mūža darbs ir viens un tas pats, kā tas ir viņai. Vaimanāšana par nejēdzībām nelīdzot, bet gan tikai rīcība un darbs. Vērojot vienaudžus, kuriem pāri septiņdesmit, Vija saka: «Esmu noskatījusies uz vecākām kundzēm, kuras aizraujas ar dārzkopību. Vasarās viņas ir tik ziedošas, smaidošas, apmierinātas ar dzīvi. Arī Latviešu biedrības deju kopa «Rudens rozes», ko vada Ilgvars Pauniņš. Dāmas pašos labākajos gados, bet, kad sāk dejot, vaigi piesarkst, nekas vairs nesāp – viņas kļūst jaunas un skaistas.» Gadoties arī, ka dzīve nogāž zemē un uzliek kāju virsū. Tādas izjūtas Vijai Zelmenei ir pazīstamas no jaunības gadiem. Pie vainas gan bijis pašas maksimālisms. Trīsdesmit gadu vecumā, sākot strādāt par Jelgavas kultūras nama direktori, viņai grūti bijis pārciest pazemojumus, kad vai pēc katra sarīkojuma vajadzējis iet uz pilsētas partijas komiteju par kaut ko taisnoties. Piemēram, par to, ka horeogrāfa Viļa Ozola un komponista Rūdolfa Šteina autorvakarā neesot neviena «gabala» krievu valodā vai Jāņa Lejiņa vadītā vokāli instrumentālā ansambļa solistam Andrim Uļjanovam ir pārāk gari mati. Pēc trim gadiem viņa direktora amatu atstāja un devās uz Smilteni, kur strādāja par amatierteātra režisori. Taču drīz vien tur arī iznāca būt baltajam zvirbulim, kas, pārnākot no darba mājās, izplūst asarās. Visilgāk Vija Zelmene nostrādājusi kultūras darbā profesionālās izglītības nozarē, ko vadīja inteliģentais Jānis Brodelis. Vecmāmiņas jautājums No brieduma gadiem padomju laikos Vija atceras sarunu ar vecmāmiņu Alsungā. Mēnesnīcā pie pirtiņas vecā sieviete, kas vēl pirms savām kāzām bija sagrēkojusi ar vēlāk noslīkušo mīļoto, Vijai jautājusi: «Vai tu Dievam tici?» «Nē, vecmāmiņ, neticu,» atbildējusi mazmeita. «Tu esi komuniste?» «Jā, es esmu komuniste.» «Bet tad jau tu vari darīt visu, ko tu gribi, – i ļaunu, i labu?!» vecmāmiņa jautājusi tālāk. Tad Vija teikusi: «Vecmāmiņ, ir sirdspaziņa.» Viņa ilgi klusējusi un tad teikusi: «Tev laikam taisnība.» «Sirdsapziņas tiesa ir pati briesmīgākā no visām tiesām. Tā tevi grauž, ja kādam esi nodarījis kaut ko ļaunu, pat negribēdams, jo dzīvē visādi gadās,» saka Vija Zelmene. Par sirdsapziņas tiesu daudz runā arī Latviešu biedrības teātrī iestudētā Māras Zālītes luga «Margarēta». Režisore teic, ka tic liktenim, kas esot noteikts kaut kur augšā un kas tevi, ja esi kļuvis augstprātīgs, pazemina un galu galā noliek īstajā vietā. Domas Vija Zelmene sakārtojot ar meditācijas palīdzību, bet saskarsmē ar mīļajiem, arī saviem aktieriem cenšas dod pozitīvu impulsu. Tad labi noderot arī labvēlīga paplikšķināšana pa muguru starp lāpstiņām.Visgaršīgākais ēdiensVija Zelmene domā, ka dzīvē liela nozīme ir ģimenei un iedzimtībai. Viņa ir pateicīga savam stingrajam tēvam Andrejam Brūklim, kurš, būdams uzņēmējs, Lielupē pludināja kokus, ledus pagrabiem zāģēja ledu un veica citus darbus. Ģimene dzīvojusi pieticīgi. Pašiem krājot un taupot, pavisam maz pietrūcis, lai Langervaldē iegādātos nelielu māju ar īres dzīvokļiem. Taču pienāca 1940. gads, kas visu sagrieza kājām gaisā. Vācu laikā no iesaukšanas leģionā tēvs izvairījies ar Jelgavas garnizona ārsta Mannasa palīdzību – viņš tēvu veselības komisijā drosmīgi izbrāķējis. «Es vēl tagad izvāru rupju kviešu miltu biezputru, kas kopā ar mazu piciņu sviesta un krūzi piena bērnībā likās pats garšīgākais ēdiens,» atceroties pirmo pēckara laiku, stāsta Vija. Mīlestību uz mūziku, kultūru viņa mantojusi no mātes vecākiem, kas bijuši lieli dziedātāji melniem matiem, melnām acīm, kumpiem deguniem. Latviešu biedrībai ir misijaKad deviņdesmito gadu sākumā iesaistījusies Jelgavas Latviešu biedrībā, bijuši skeptiķi, kas purpinājuši: «Kam latviešiem Latvijas valstī vajag biedrību!» Tad Vija Zelmene atbildējusi: «Redzēsiet, būs robežas vaļā, nāks te iekšā dažādas tautas un vajadzēs stiprināt latvisko pašapziņu.» Tas, viņasprāt, tagad arī notiekot. Kopā ar Elzu Misteri, Gunti Krūmiņu, Lilianu Štaueri, Ritu Brinkus un citiem biedrības aktīvistiem viņa cēlusi no padomju laika aizmirstības Andreju Stērsti, Edvartu Virzu un citus izcilus novadniekus. Deviņus gadus sabijusi biedrības valdē, rīkojusi dzejas dienas, mudinājusi pašu literātus. Tagad liela daļa radošās enerģijas aiziet biedrības teātrim, kuru izveidot rosinājis jaunākais dēls Andrejs. Biedrībā pamazām ienākot jauni cilvēki, un tās misija turpinoties. Vēl viens gads Vijai esot brīvs no mazbērniem – viņu jau ir trīs. Šopavasar Māras dienā nāca pasaulē pirmā mazmeitiņa – Katrīna. Pēc gada jaunākajam mazdēlam Tomasam jāiet skolā un vairāk uzmanības nāksies pievērst arī viņam. Taču šogad vecmāmiņa vēl ir radošā atvaļinājumā un top izrādes. ViedokļiVilis Ozols, horeogrāfs Es nekad neesmu dzirdējis, ka Vija kādreiz par kaut ko žēlotos. Enerģisks, darbīgs, taču arī principiāls cilvēks. Pazīstu viņu kopš piecdesmito gadu beigām, kad vadīju tautas deju ansambli «Jaunība» un Vija tur dziedāja arī kā soliste. Teātra režija viņai nāca pēc tam. Marta Meikšāne, 1. ģimnāzijas 10. klases skolniece Skolotāja Vija Zelmene ir kā draugs, kas izprot un palīdz risināt mūsu problēmas. Iemāca runāt un reizē ar to iesaistīties skolas sabiedriskajā dzīvē.
