Daudzpusīgais Jānis Bērziņš, rūpējoties par karavīru piemiņu, gūst garīgu spēku.
Ja pirmdien būs labs laiks, neliela grupiņa vīru, kuru vadīs Latvijas Brāļu kapu komitejas pārstāvis Aldis Hartmanis, dosies uz latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju vietām atrakt mežā uzietus kritušo karavīru pīšļus. Starp viņiem būs arī Jānis Bērziņš. Tie daudzie jelgavnieki un tuvākas un tālākas apkaimes ļaudis, kuri janvāra pirmajā svētdienā, Latviešu strēlnieku piemiņas dienā, pulcējas Ložmetējkalnā, Latvijas Kara muzeja filiālē «Mangaļos», Antiņu kapos, droši vien būs viņu ievērojuši kā latviešu strēlnieku formā tērptu vīrišķīgu, mazliet iesirmu vīru, kurš, šķiet, izkāpis no Aleksandra Grīna romāna «Dvēseļu putenis». Fergāna, Baikāls, Klusais okeānsJau kopš skolas gadiem Jānis aizrāvies ar fotografēšanu, kā arī orientēšanās sportu. Obligātajā karadienestā, kas, viņaprāt, puišiem par sliktu nekad nav nācis, Jānis dienēja īpaši rūdītajos desantniekos Fergānas ielejā Vidusāzijā. Tur nostiprinājās raksturs, pašapziņa un saprašana, ka Latvija ir tavas īstās mājas. Astoņdesmitajos gados Jānis Bērziņš bija no tiem Jelgavas Tūristu kluba dalībniekiem, kuri pat mierīgos un nosvērtos sibīriešus pārsteidza ar avantūristiskajiem velopārgājieniem cauri mežonīgajai taigai (dažkārt divritenis ar noņemtiem pedāļiem vairākas dienas tika nests uz muguras) un kuru galamērķis bija Klusā okeāna krasts vai Baikāls. Atmodas laikā viņš bija darbīgs tautfrontietis, trīs bērnu tēvs, kura ģimenei pašvaldība piešķīra dzīvokli daudzbērnu ģimeņu namā Kazarmes ielā 1. Zemē, kur krituši daudziKara vēstures klubā Jānis iesaistījās divtūkstošā gada sākumā. Sākotnēji tas it kā bijis ar domu pēc sirds operācijas uzlabot veselību, jo kluba pasākumi lielākoties notiek agrākajos kauju laukos – prom no pilsētas, svaigā gaisā. «Kad kļūsti gados vecāks, arī domas kļūst savādākas. Tas svētais miers katram ir jāatrod. Nav labi, ja karavīrs paliek guļot kaut kur purvā vai tranšejā. Viņam pienākas būt brāļu kapos. Tādēļ arī esmu iesaistījies šajā lietā,» saka Jānis Bērziņš. Aldis Hartmanis piebilst, ka deviņdesmitajos gados pie Kurzemes cietokšņa līnijas, kur 1944. un 1945. gadā sagūla simti tūkstošu, kritušo vācu karavīru meklēšana un pārapbedīšana agrākajiem melioratoriem bija tāds kā darbs, par kuru viņi no Vācijas saņēma pieklājīgu atlīdzību. Par kritušo latviešu karavīru atrašanu un pārapbedīšanu neviens nemaksā. Taču ir tādi vīri kā Jānis Bērziņš, Aldis Hartmanis, Voldemārs Birznieks, Māris Binde un citi, kuriem pašiem tā ir goda lieta. Deg krāsniņa blindāžāJānis iededzies par to, lai tautieši pēc iespējas dziļāk izjustu strēlnieku garu. Pēc viņa pārliecības ar grāmatām un filmām par maz. Vajag kaut ko taustāmu, sevišķi jauniešiem. Pie 1915. gada frontes līnijas netālu no Antiņu kapiem aģentūra «Rīgas meži» izveidojusi ierakumus un blindāžu. Kara vēstures kluba biedriem ir tradīcija tur ierasties Latviešu strēlnieku piemiņas dienas priekšvakarā. Viņi bunkurā iekurina krāsniņu, tur pārguļ. No rīta saģērbjas karavīru formās un tad iepazīstina piemiņas pasākuma apmeklētājus ar strēlnieku sadzīvi, diskutē. Vakarā vīri maršē uz sešus kilometrus attālo Ložmetējkalnu, kur tiek kurti atmiņu ugunskuri. Kara vēstures kluba biedri ir pieprasīti vēsturisko filmu uzņemšanas laukumos. Arī Jānis Bērziņš filmējies režisora Aigara Graubas «Rīgas sargos» un pērn Latvijas Televīzijas veidotajā latviešu strēlnieku dziesmu klipā «Sešas zvaigznes zobenā», kas ietverts arī šā gada Lāčplēša dienas programmā. Ar ticību veiksmeiPar savām turpmākajām iecerēm Jānis Bērziņš saka – esot doma digitalizēt tūrisma pārgājienos uzņemtos diapozitīvus. Taču lielos vilcienos viņš vairāk paļaujas uz labu gadījumu – tad jau dzīve rādīs, ko pieņemt un no kā atteikties. Līdzīgi uz labu gadījumu paļaujas Bērziņu ģimenes pastarītis – divdesmitgadīgais Uģis, kuru ceturtdienas vakarā tēvs pavadīja uz lidostu ceļā uz Norvēģiju. Tur patlaban strādā vecākais brālis Artis un dzīvo māsa Inga, kas Norvēģijā studē filoloģiju un kurai tur izveidojusies ģimene. No norvēģu un dāņu valodas Inga Bērziņa latviski tulkojusi astoņas Latvijā izdotas grāmatas, tostarp dāņu rakstnieka Benta Jensena «Lielo Gulagu», kura apjoms ir vairāk nekā piecsimt lappušu. Plašajā dzīvoklī Kazarmes ielā tagad dzīvo tikai Jānis ar Diānu (abi šogad nosvinēja trīsdesmit gadu kāzu jubileju). Pastāv cerība, ka bērni redzēs pasauli, atradīs kādu ideju, ko sekmīgi attīstīt tēvzemē. Taču, pēc Jāņa domām, pagaidām par šīs cerības piepildījumu maz kas liecina. Atmodas laikā bija tāds teiciens: «Kaut pastalās, bet brīvi!» Mūsdienās tauta ļoti sadalījusies. Vieni tiešām ir gandrīz pastalās, citi turpretī divdesmit gados kļuvuši par miljonāriem. Jānis garīgu atbalstu rod latviešu strēlniekos, senču varonībā. Latvijas Kara vēstures klubs Izveidots deviņdesmito gadu sākumā, cenšoties apvienot dažādu karu pētniekus, sākot no senlatviešu cīņām, Napoleona karagājieniem un beidzot ar Pirmo un Otro pasaules karu. Kluba dalībnieki piedalās kauju rekonstrukcijās un ir pieprasīti vēsturisko filmu tapšanā. Ar Pirmā un Otrā pasaules kara tematiku Latvijā nodarbojas ap trīsdesmit kluba dalībnieku, no tiem pieci seši jelgavnieki. Jānis Bērziņš Dzimis 1950. gada 10. novembrī Pļaviņu slimnīcā, no kurienes pa Daugavas ledu aizvests uz dzimtajiem Mālkalniem Sēlpils pagastā. Kopš 1960. gada dzīvo Jelgavā. Beidzis Jelgavas 2. vidusskolu un Mežotnes profesionāli tehnisko skolu. Kopš 1972. gada strādā uzņēmumā «Jelgavas ūdens». 1979. gadā precējies ar Diānu, ģimenē izaudzināti meita un divi dēli, jau aug divi mazbērni. Astoņdesmitajos gados, būdams aktīvs velotūrists, veicis tūkstošiem kilometru Sibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos. Tagad darbojas Latvijas Kara vēstures klubā. ViedoklisKara vēstures pētnieks Raimonds Valters Mūsu draudzība ar Jāni sākās pirms gadiem desmit latviešu strēlnieku piemiņas sarīkojumā Ložmetējkalnā. Viņu pamazām ieinteresēja mūsu Kara vēstures kluba pasākumi. Dzīvojot kopā karavīru zemnīcā, tūlīt var just, ka viņš ir saprotošs, gādīgs, izpalīdzīgs. Vienmēr viņam līdzi būs cirvis, zāģis, āmurs. Ja vajadzēs, atradīsies arī petrolejas lampa. Jānis sev sagādājis piecas karavīru formas – Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku un vācu, Otrā pasaules kara latviešu leģionāru un sarkanarmiešu, kā arī Latvijas brīvības cīņu dalībnieka.
