Jelgavas profesionālo mākslinieku organizācijas 40 gadu jubilejas svinību zīmē nāk klajā izdevums, kurā pirmo reizi pilsētas mākslas vēsturē dots ieskats par 59 māksliniekiem, kuri laikā no 1970. gada strādājuši vai joprojām strādā mūsu pilsētā. Izdevējs – apgāds «Mansards», iespiests Jelgavas tipogrāfijā, dizainu veidojuši Ilona un Ilmārs Drīliņi, jelgavniekiem pazīstami arī kā vecpilsētas galerijas «Suņa taka» saimnieki.– Sākumā bija runa par katalogu, figurēja apzīmējums «albums». Kā tad īsti klasificēt to, ko rīt pirmo reizi varēs šķirstīt Jelgavas mākslinieku izstādes atklāšanas reizē?Ilona Drīliņa: Izdevumu ar 176 lappusēm gribētu gan saukt par grāmatu. Un ne tikai lappušu skaita dēļ – tajā apkopots Jelgavas mākslinieku veikums 40 gados. Līdz šim tamlīdzīga izdevuma nav bijis.– No kurienes tāds nosaukums – «Jelgavai azotē»?Ilona: To gan labāk vaicāt autoram un sastādītājam Mārim Brancim. Cik zinu, nosaukumu viņš «aizņēmies» no «Jundas» dejotājiem un to vadītājas Madlēnas Bratkus, kam pirms dažiem gadiem bija uzvedums ar šādu nosaukumu. Mākslinieki un Jelgava viens otram azotē – tas taču ir tik skaisti un simboliski!Strādāt pie šīs grāmatas bija ļoti interesanti, izgājām cauri visai Jelgavas mākslinieku dzīvei. No sākuma posma tur ir, piemēram, Gunta Strupuļa darbi, viņa un citu biogrāfijas. Un arī fotogrāfijas ar visu septiņdesmito gadu bohēmu, kaut vai galda skati pēc kādas izstādes atklāšanas un kopējais foto uz mākslinieku darbnīcas jumta Pasta (toreiz – Komjaunatnes) ielā pie Jāņa baznīcas. Vēl nesen pārlasīju grāmatu par Leo Kokli, un viss tā labi «savilkās» kopā.Katram autoram atvēlēts viens atvērums, tiek parādīti divi darbi. Atlasi veica vai nu paši autori, vai tas tika ļauts mums, dizaineriem, kopā ar Māri Branci. Un ir jau arī mākslinieki, kas no mums aizgājuši.– Vai grāmatā publicētas to pašu darbu reprodukcijas, kas redzamas izstādē?Ilona: Ar retiem izņēmumiem – Guntim Strupulim un vēl dažiem – nē. Paši autori izvēlējušies ļoti plašu amplitūdu, jo pārstāvēti gan pavisam jauni darbi, gan tādi, kas tapuši pirms gadu desmitiem.– Grāmatā pārstāvēta ne tikai glezniecība?Ilmārs Drīliņš: Protams, jo māksliniekus jau nevar dalīt novirzienos vai tehnikās, mākslinieks vai nu ir, vai nav. Dalīšana «kastās» ir teorētiķu darbs.Ilona: Grāmatā iekļauti gan grafiķi, gan plakātisti, bet rotu autori un keramiķi pārstāvēti ar darbu fotogrāfijām. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis iesniedzis paša uzņemtus foto no teātra izrādēm. Māris Grīnbergs pārstāvēts gan kā fotogrāfs, gan vides objekta autors. Sandrai Strēlei ir gleznojumi uz ādas, citiem uz zīda.Ilmārs: Tas jau ir mūsu, dizaineru, pienākums, izdomāt, kā labāk katru mākslinieku pasniegt. Ir attēli, ko iesnieguši darbu autori, bet lielu daļu nācās fotografēt mums.– Tas ir pirmais tik apjomīgais izdevums par Jelgavas māksliniekiem, bet jums kā dizaineriem? Ilmārs: Arī mums tas ir pirmais šāda apjoma projekts. Bijuši žurnāli, bukleti, citi mazāka formāta darbi. Domāju, tā ir laba apstākļu sakritība.– Galvenais kritērijs, lai iekļūtu starp 59 grāmatā pārstāvētajiem māksliniekiem, – piederība Jelgavai?Ilona: Jā, turklāt aptverti gan tie, kas Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļā bijuši no pirmsākumiem, gan tie, kas pēdējos pāris gados iestājušies Jelgavas Mākslinieku biedrībā. Izstādē pārstāvniecība ir plašāka, tur ir ne tikai formālie, bet arī potenciālie biedrības dalībnieki, piemēram, Raimonds Līcītis, Linda Freiberga, Kate Seržāne, vēl citi. Tātad Jelgavas mākslinieku rindas mainās.– Grāmatā iekļauti arī Ilona un Ilmārs Drīliņi?Ilona: Ļoti ilgi, sevišķi jau Ilmārs, domājām par šo jautājumu. Kā vispār parādīt dizainu, vai ar logotipu? Izšķīros «par», gandrīz ar otru pusi nesaskaņojot.– Anotācijā par Drīliņiem teikts – «Jelgavas Mākslinieku biedrībā no 2009. gada». Tātad uz mākslinieku nama jumta nefotografējāties.Ilona: Nē, bet labi atceros šos stāstus par Gunti Strupuli, Nelliju Darkēviču un darbnīcām «tur augšā». Kaut dzimusi Limbažos, no trīs gadu vecuma esmu Jelgavā. Šeit bija gan bērnudārzs, gan 1. vidusskola, no 5. klases gāju pie Ulda Rogas zīmēšanas studijā. Tad iestājos Mākslas akadēmijā, tur sapazinos ar Ilmāru (dzimis Gulbenē – red.) un atvilku arī viņu uz šejieni.– Pēc šīs grāmatas jums tagad droši vien ir pilnīgs priekšstats par mākslu Jelgavā?Ilmārs: Īsā laikā esam iepazinuši ne tikai darbus, bet arī pašus māksliniekus. Grāmata faktiski ir tāds krīzes auglis. Ir strādāts, un tagad laiks to visu apkopot. Ilona: Tā ir laba pietura, pirms iet tālāk.
