Bitenieki Līga un Andris Pridāni: «Daudziem laukos vairs radu bitenieku nav un jāsāk pašiem lūkot, kur iegādāties labāko medu»
Mucenieku mājās, kurās savas bišu saimes aprūpē Līga un Andris Pridāni, «Ziņas» sagaida, pamatīgam lietum plīkšķot, – pašas medus nesējas tādā laikā apskatīt nevar. Toties īsti piemēroti galdā likt siltu tēju ar Zemgales lauku medu. Kā kārtīgi bitenieki, Pridānu ģimene labprāt rāda un stāsta par dažādo medus veidu atšķirībām.
Ar biškopību viņi nodarbojas aptuveni septiņus gadus, lai gan Mucenieku mājās Vircavas pagastā bišu saimes mīt jau krietni ilgāku laiku – ar šo arodu bijis aizrāvies Andra vectēvs, tieši viņš iesaistījis mazdēlu šajā arodā.
Andris un Līga augstskolā studējuši agronomiju. Biškopība agrāk īpaši nav saistījusi. Andris gan zinājis, ka savu dzīvi saistīs ar lauksaimniecību, universitātē bakalaura darbu gatavojis par truškopību un licis cerības uz šo jomu. Pašlaik Muceniekos mīt arī truši, tāpat kā citi mājlopi un putni, bet tas vairāk savai ģimenes saimniecībai. Andris ir dzimis un audzis rīdzinieks, bet jau sen domājis, ka grib atgriezties dzimtas mājās.
Biškopis atzīst, ka traucējoša šķiet pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos saceltā ažiotāža ap bitenieku un lauksaimnieku cīņām. Viņaprāt, paši latvieši vien esot vainīgi un problēma lielākoties ir savstarpējā komunikācijā. Mucenieku saimnieki nekādus konfliktus ar lauksaimniekiem neesot piedzīvojuši, lai arī viņi, tāpat kā visi lielāki biškopji, savus stropus mēdz novietot, piemēram, rapšu lauku tuvumā, bet vienmēr iepriekš to sarunājot ar saimniekiem.
No pampumiem nav pasargāti
Kā ikviena joma arī biškopība slēpj sevī gan nepieciešamību pēc pieredzes, gan zināšanām. «Tā tikai no malas liekas, ka bites ar spaiņiem medu sanes un mēs tik pagriežam krānu un iztecinām no stropa,» par darba specifiku ar smaidu stāsta Andris. Pilsētniekiem liekoties, kas tur liels tāda biškopība – bites sanes medu, dravnieks paņem savākto.
Bišu dravā esot tikpat daudz darba kā lauksaimniekam, savus graudu hektārus audzējot, – stropi jāuzrauga, jāuztur kārtībā, jākrāso. Muceniekos mīt 75 bišu saimes, bet vasarā to skaits tiks palielināts. Pasūtītas esot arī jaunu šķirņu bišu mātes no Somijas. Līga ir arī Latvijas Biškopības biedrības Jelgavas nodaļas vadītāja.
Sākotnēji biškopības pieredzi Līga un Andris apguvuši no vectēva, vēlāk Līga apmeklējusi biedrības organizētos kursus. Pridānu priekšrocība ir no vecvecākiem pārmantotās un pašu iegūtās mūsdienīgās zināšanas – tās salāgojot, tiek izvēlēti paņēmieni, kā saimniekot ar savām medus nesēju saimēm.
Medus biznesu ģimene sākusi vien ar dažiem stropiem un ieguldījusi vairāk, nekā nopelnījusi. Pirmo gadu, pašiem saimniekojot bišu dravā, Andris un Līga atceras kā grūtāko. Toreiz licies, ka katrs gājiens pie stropa jāpārdzīvo ar sāpēm bišu dzēlienu dēļ, jo biškopji nebūt nav pasargāti no pampumiem.
Īpašu konkurenci biškopībā viņi neizjūtot. Jelgavas bijušā rajona robežās biškopības biedrībā uzskaitīti aptuveni simt biedru, lielākas saimniecības esot tikai dažiem. Sadzīvojot visi šīs jomas speciālisti labi.
Līga stāsta, ka vairāk dravnieku Latvijā saradies tieši krīzes laikā, kad katram nopelnītajam latam bijusi liela nozīme. Kādu brīdi tā bijusi tāda kā modes lieta – nodarboties ar biškopību. Tagad interesentu skaits vairs īpaši neaug, drīzāk samazinās. Tie, kas, krīzes situācijas skarti, sākuši turēt savas bišu saimes, bet nu atraduši pastāvīgu darbu, šo nodarbi atmet.
Smaržo kā vecmāmiņas zāļu skapītis
Nule kā atgriezušies no Maizes svētkiem Briselē, Pridāni stāsta, ka tur interese par medu bijusi liela, lai gan arī beļģiem šāds gardums nav svešs. Interesi izraisījis griķu medus, jo Beļģijā tos neaudzē. Tā kā griķiem līdz pat ir salnām ir ziedi, tas ir labs nektāra avots medus bitēm. Griķu medus ir tumšā krāsā un stipru garšu. Kā stāsta abi dravnieki, griķu medus vienam ļoti garšojot, bet kādam liekoties visnepatīkamākais, iespējams, lielā dzelzs satura dēļ.
Andris salīdzina ar tirgošanos Latvijā – Beļģijā nav bijis nemitīgi jātaisnojas par savu produkciju. Latvijā nereti tirdziņu apmeklētāji esot jāpārliecina, ka patiesi medus pašu saimniecībā no savām bitēm ievākts. «Dažreiz šķiet – cilvēki domā, ka mēs medu tirdzniecībai no cukura katlā savārām. Šaubās un netic, ka tiešām turam bites,» par pircēju attieksmi izbrīnīti ir biškopji. Tirdziņu apmeklētāji bieži vien uzskatot, ka medum vienmēr jābūt diezgan tumšam, bet, kā skaidro Līga, tā krāsa var atšķirties, tumšs esot tikai griķu un viršu medus.
Cilvēku zināšanas par produktu esot ļoti dažādā līmenī – citi atšķirot medus veidus un skaidri zinot, kuru grib, pārējiem esot jāstāsta, jārāda un jādod nogaršot. «Pircēji mēdz, piemēram, meklēt liepziedu medu, jo valda pieņēmums, ka tas ir ļoti garšīgs, bet, ja noprovē tādu riktīgu tīru liepziedu medu, ne visiem tas patiks. Tīram liepziedu medum ir nedaudz mentola garša,» skaidro Līga. «Un tas smaržo pēc vecmāmiņas zāļu skapīša,» piebilst Andris.
Ne tikai uzturēt dravu, bet arī spēt pārdot saražoto
Biškopji secinājuši, ka viņu produkta mērķauditorija pārsvarā ir gados vecāki cilvēki un jaunajiem laikam medus vēl nav cieņā. Turklāt jaunāki cilvēki vairāk iecienījuši iepirkties lielveikalos un, iespējams, tur iegādājas arī medu. «Domāju, ka tas tomēr mainās – kad mēs bijām mazi, teju vai katram bija kāds gados vecs lauku radinieks, kam patika turēt savu bišu dravu. Tagad daudziem laukos radu bitenieku vairs nav un jāsāk pašiem lūkot, kur iegādāt šo produktu,» secina Andris.
Pridānu ģimene iesaistījusies mājražotāju biedrībā «Pārtikas amatnieki» un piedalās tās rīkotajos tirdziņos, kā arī gatavojas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgum jūnija sākumā un vēlāk – Zāļu tirgum Doma laukumā. Abi atzīst, ka svarīgi ir prast ne tikai uzturēt bišu dravu, bet arī spēt pārdot saražoto. Jādomā, kādās burciņās pildīt, kādas veidot etiķetes, jo cilvēki bieži pērk skaistāk iesaiņoto.
Muceniekos tiek izmantoti arī citi bišu produkti – ievāc ziedputekšņus un bišu maizi, bet pirms Ziemassvētkiem gatavo vaska sveces. Bišu maize īpaši populāra kļuvusi pirms pāris gadiem – tā ir ar bišu siekalu palīdzību stropā pārstrādāti ziedputekšņi, ko tās noglabā savam uzturam. Bišu maizē ir nedaudz mazāk olbaltumvielu, bet vairāk tauku un ogļhidrātu nekā ziedputekšņos, tā ir bagāts vitamīnu un bioloģiski aktīvu vielu avots.
Gardākais – vēl šķidrs un tekošs
Mucenieku iedzīvotājiem arī garšo medus. Tiesa, Andrim bērnībā tas galīgi nav licies nekāds kārums un viņš bijis gatavs medum atvērt muti tikai piespiedu kārtā – slimojot. Tagad gan dzīve neesot iedomājama bez šā našķa, tēja nemaz citādi netiekot dzerta kā vien ar medus piedevu. Līga labprāt izmanto medu arī ēdiena gatavošanā – piemēram, vistas gaļas marinēšanai. Medū marinētā un grilēta tā garšo īpaši labi. Savukārt Andris liela sievas ceptās medus kūkas.
Par garšīgāko medu Līga uzskata vienalga kādu, bet galvenais – tikko svaigi ievāktu, vēl šķidru un tekošu.
«Mēs nevaram attīstīties strauji, jo darām to tikai ar saviem resursiem. Mums nav ne miljonāri vecāki, ne kaut kur paslēpts zelta naudas pods,» atzīst Andris. Tomēr nākotnē saimnieki raugās ar lielu optimismu. Pridānu ģimene noskaņota arī turpmāk savu saimniecību attīstīt. Plānots gan palielināt saimju skaitu, gan ieviest dažādus uzlabojumus saimniecībā. Piemēram, sarūpēt kādu namiņu, kurā varētu uzņemt ekskursantus, ko interesētu apskatīt bišu dravu dabā un izzināt medus tapšanas procesu. ◆
