Uz mūsu valsti Krievijas propaganda notēmēta sen un stobrā neiesprūdīs arī šīs nedēļas nogalē, ar prezidenta Putina burvju nūjiņu iezīmējot bijušās impērijas izmurgotās nākotnes robežas. 16. martu sinoptiķi sola drēgnu dienu – tādas būs arī cilvēku domas un vārdi, kas gogelmogelā kulsies laukumā pie Brīvības pieminekļa, kur savulaik nevis gūla ziedi, bet kursēja trolejbusi. Tur savādu paralēļu vilkšanas rezultātā uzburbuļos starptautiski verdošās Ukrainas spriedze, tā šķīdīs internetā un televīzijā un notrieps avīžu vākus.
Saeimas deputāti pirms gada noraidīja Nacionālās apvienības iesniegto likumprojektu, kas paredzēja atjaunot 16. martu un ierakstīt kalendārā kā atceres dienu. Šogad valdības aicinājums superjutīgu pašu padarīto datumu pārlaist klusi, kā arī apvienības ministra Eināra Cilinska biedēšana ar amata atņemšanu ir nākamais apliecinājums, ka nevis meklēsim īstos vārdus, lai pasaules acīs izķidātu 16. marta nezvēru un atklātu tā dzimtenes mīlēšanas iekšas, bet izmantosim iespēju paklusēt, saņemot sirmus pārmetumus par glaušanos pie kājām lielvaras sumpurnim. Zīmīgajā datumā Krimā notiks referendums par pievienošanu Krievijai, uz kuru saucošie polittehnologu zīmētie plakāti piedāvā divas iespējas – iekrāsot pussalas karti Krievijas karoga krāsās vai arī – uzkraut tai kāškrustu un dzeloņdrātis.
Mans opītis, pārnācis no kārtējā «Daugavas vanagu» pasākumiem, dziedāja: «Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos», daudzdzīvokļu mājas kaimiņiem apliecinot, ka latviešu leģionāri alkuši savas valsts brīvību, nevis stutējuši lielvaras. Vēsture sita pašus, bet tas jau ir cits stāsts. Demokrātiskā sabiedrībā pie pieminekļiem, tautas celtiem vai okupācijas varas būvētiem, dota iespēja pulcēties visiem. Lielgabalgaļai nolemto vīru piemiņa 16. marta troksnī un pretpolu liesmošanā gan paplēn, bet neba tā ir iemesls doties gājienā vai pretgājienā lielākajai daļai to dalībnieku. Ģimenes lokā Dieva pieņemtos vecīšus godināt var bez citu kurnēšanas. Galu galā jāapkopj tuvinieku kapi, pavasaris nāk. ◆
