Tuvojoties vecumdienām, Līvbērzes pagasta iedzīvotājus septiņdesmitgadniekus Ilgvaru un Dzintaru Boroduškas, kas abi ir invalīdi, arvien vairāk uztrauc ceļa trūkums, kas viņu mājas «Rozēni» savienotu ar Tukuma šoseju. Agrāk gan viņi bez īsta ceļa ir iztikuši. Vairāk iedziļinoties problēmā, atklājas, ka lietderīgāk būtu vecajiem vīriem pamest vecās, nepiekurināmās mājas un pārcelties uz dzīvi ciematā.
Pie Tukuma šosejas tilta pār sešdesmitajos gados melioratoru taisnotās Auces upi tās kreisajā krastā pienāk augstu uzbērts dambis – lauku ceļš, kas aizved uz blakus esošajām Vanadziņu, Auceslīču, Hofmaņu mājām. Turpat līdzās dažu simtu metru attālumā atrodas arī Rozēni. Taču uz šīm mājām ceļa nav. To aizvieto laukā iebrauktas traktoru un automašīnu riteņu pēdas, kas vietām atrodas zemāk par apkārtējiem arumiem. Ceļš nav normāli izbraucams vieglajai automašīnai, kāda ir abu brāļu māsas Valdas Janevicas ģimenei, kura rūpējas par vientuļajiem vīriem, regulāri pievedot pirmās nepieciešamības lietas. Taču pēc lietiem vai lielāka sniega Rozēnos ar Janevicu auto iebraukt nevar.
Dz.Boroduška, kuram pirms četriem gadiem amputēta kāja, stāsta, ka sešdesmitajos gados uz Rozēniem vedis ceļš, kuram abās pusēs bija grāvji. Taču melioratori, Auci taisnojot un lielos laukus veidojot, to nolīdzinājuši.
Līvbērzes pagasta pārvaldniece Ruta Medne stāsta, ka pirms pusgada kopā ar sociālo darbinieku iebraukusi Rozēnos. Toreiz aktuāls bijis jautājums par attiecībām ar iepriekšējiem māju iedzīvotājiem, kas brāļiem traucējuši mierīgi dzīvot. Taču nemiera cēlāji no Rozēniem aizgāja, un abi brāļi varēja dzīvot netraucēti. «Toreiz likās, ka varēs sarunāt ar celtniekiem, ka tie, remontējot Līvbērzes vidusskolu, uz Rozēnu bezceļa savedīs būvgružus. Taču celtnieki pateica, ka būvgružus tālāk par diviem kilometriem nevedīs, tāpēc iecere neīstenojās,» atvainojas pārvaldes vadītāja. Rozēni no Līvbērzes vidusskolas atrodas apmēram sešu kilometru attālumā.
Pārdomājot minēto solījumu, R.Medne spriež, ka ar dažām būvgružu kravām tur maz kas būtu līdzēts, varbūt vienīgi uz laiku aizbērtas dažas peļķes.
Dz.Boroduška spriež, ka droši vien prātīgākais būtu nolietotos Rozēnus pamest. «Manā bērnībā dzīvojām Būdās, kas atrodas blakus Kārļa Ulmaņa dzimtajām Pikšām. Turp tolaik arī negāja ceļš, un tēvs nolēma pārcelties uz Rozēniem. Tagad, kad ceļa nav uz Rozēniem, jāpieņem līdzīgs lēmums,» saka Dzintars. Viņš gribētu, ka pašvaldība piešķir brāļiem īres dzīvokli. «Diemžēl strādājām godīgu darbu, neesam cietumnieki, kam dzīvokli piešķirt prasa likums,» pasmaida Dz.Boroduška. Viņa brālis Ilgvars, kurš invaliditāti ieguva pēc smagas plaušu slimības un Rozēnos nodzīvojis gandrīz visu savu līdzšinējo dzīvi, nav tik ātrs uz māju pamešanu, taču atsevišķi no brāļa dzīvot nedomā, jo ar savu 86 eiro pensiju viens iztikt nevar.
Līvbērzes pagasta pārvaldniece R.Medne spriež, ka brāļus uzņemt pašvaldības dzīvokļu rindā nav iespējams, jo viņiem pieder Rozēnu mājas un 600 kvadrātmetru zeme (īpašums ir nodots valdījumā, bet nav noformēts Zemesgrāmatā). Viņasprāt, brāļiem vajadzētu savu īpašumu pārdot un pēc tam nopirkt dzīvokli.
Rozēniem blakus esošo lauku apsaimniekotāju pārstāvis agrofirmas «Jelgava» līdzīpašnieks un vadītājs Edgars Silakalns teic, ka viņa saimniecībai zemes iegādē radušies juridiski šķēršļi. «Cenšoties novērst lauksaimniecības zemes izpārdošanu ārzemniekiem, Ministru kabinets pieņēma noteikumus, ka zemi nav atļauts pirkt uzņēmumiem, kuru īpašnieku vidū ir kaut viens Latvijas nepilsonis. Starp mūsu uzņēmuma īpašniekiem ir daži agrākie padomju saimniecības «Jelgava» darbinieki, kas nav pilsoņi. Tā iznāk, ka mēs un droši vien daudzi citi līdzīgi Latvijas uzņēmumi zemi nevaram pirkt,» neapmierināts ir E.Silakalns. Uzņēmējs domā, ka brāļiem Boroduškām vajadzētu savu īpašumu dāvināt pašvaldībai un apmaiņā pret to saņemt īres dzīvokli. Jelgavas novada Domes pārstāve Dace Kaņepone iesaka vecajiem vīriem rakstīt iesniegumu Dzīvokļu jautājumu komisijai, kas izvērtētu šādu iespēju. ◆
