Monika, Zilga un Zilgma – trīs visai reti sastopami vārdi.
Monika, Zilga un Zilgma – trīs visai reti sastopami vārdi.
Monika Ladusāne par vārdadienas svinībām nedomā – katrā dienā var atrast svētku noskaņu.
Kopš 38 gadu vecuma viņai ir veselības problēmas. Vajadzējis pat aiziet no valsts darba. Tad Monikas kundze radusi iespēju piepelnīties mājās – ar adāmmašīnu adījusi jakas, džemperus. “Šodien gan tas vairs nevienam nav vajadzīgs,” viņa nopūšas. Uz jautājumu, kas, viņasprāt, ir vecumdienas, Monika atbild smaidot: “Vienīgi, ja maciņš būtu biezāks…”
Pensionāres rūpju lokā ir arī Kristaps. Deviņgadīgo zeperi viņa auklē jau no septiņu mēnešu vecuma. “Mamma daudz strādā, tāpēc Kristapiņš pēc skolas nāk pie manis. Kopā ejam uz baseinu, dejām, mūzikas skolu. Dažreiz iznāk pastrīdēties kāda ēdiena dēļ. Kas pagatavots, tas jāēd. Bet vienmēr tā nesanāk. Tad man jāpiekāpjas,” Monikas kundze atzīst sevi par uzvarētu. Viņa kopj arī dārzu. “Zeme mani nomierina. Parušinos, parunājos ar kaimiņiem. Un man izaug savs kartupelis, tomāts, biete.”
Četrdesmit gadu dziedāts baznīcas korī. Arī tagad ik rītu kundzes pirmais solis ved uz turieni, tikai pēc tam ir pārējās dienas gaitas. Desmit gadu Monikas kundze ir Marijas leģiona locekle. Tagad, kad pati palikusi arvien nevarīgāka, palīdzēt citiem arī daudz vairs nesanāk.
