Uz mazajām upītēm ieteicams doties jau tagad, jo vēlāk varētu būt grūti tikt klāt zināmajām vietām.
Rudens ir pilnbriedā. Ūdens upēs kļuvis neciešami auksts, un, ja var ticēt sinoptiķu teiktajam, oktobra vidus paies zem lietus un sniega mākoņu zīmes, kas neapšaubāmi liks kravāt mantiņas vēdzeļu jeb ļurbu copei. Auksti, drēgni, salst, slapjš nāk no gaisa, ugunskuru nevar iekurināt, un tad vēl pa tumsu jāvazājas gar apsalušiem krūmājiem, apledojušiem piekrastes akmeņiem… tā vēl varētu kādu brīdi turpināt.Daudzi makšķernieki no tā kategoriski atsakās. Taču ir arī copmaņi, kam vēdzeļu makšķerēšana ir īstā bauda. Paņemam līdzi maisu ar sausu malciņu, copenes, ziemas kostīmu – un uz priekšu. Vēdzeļu Latvijas upēs pēdējo desmit gadu laikā kļuvis vairāk – tas apstiprinājies ne vien manā pieredzē, bet arī pārrunās ar citiem makšķerniekiem. Man lielākās ļurbas trāpījušās Daugavā, Aiviekstē un Ogres upē. Ļoti daudz vēdzeļu ir Lielajā Juglā, bet jāzina vietas. Daugavā ir vieglāk. Lielas vēdzeles ir Bārtā – tās tur ienāk no jūras. Tas pats attiecināms uz Ventu. Šajās upēs to svars sasniedz pat trīs kilogramus. Visur citur ļurba virs kilograma jau skaitās labs guvums. Kas attiecas uz mazajām upītēm, iesaku turp doties jau tagad, jo vēlāk ūdens līmeņa paaugstināšanās dēļ varētu nebūt tik vienkārši tikt klāt zināmajām vietām. Tā tas notika pirms pāris gadiem, kad Venta sasniedza pavasara palu līmeni. Tad ūdens iegūst pavisam citu straujumu, un ēsmu noturēt uz vietas var tikai tad, kad svina gabals, ripojot pa gultni, kaut kur aizķeras. Pat ja vēdzele paņems āķi un jautri liks iedziedāties gruntsmakšķeres zvaniņam, var neiznākt to piecirst. Tāpēc sākumā ieteiktu apmeklēt mazākas upes un tikai tad doties uz Aivieksti vai Daugavu. Meklējiet gultni ar siekstām un akmeņiemPats šogad esmu apņēmies sākt ar bedrēm, kuras mazajās upītēs ievēroju, vasarā ķerot foreles. Pavisam nejauši atklāju vairākas vietas, kur gultne klāta ar tik nepieciešamajiem akmeņiem, bet dziļums pat karstajos mēnešos sniedzās pāri galvai. Ideāla vieta vēdzelēm. Tagad pienācis brīdis pārbaudīt. Šādās vietās mēdz uzturēties arī sapali, kas rudens pusē kļūst ļoti aktīvi. Pēcāk jau uz Aivieksti. Tur viss upes vidus klāts ar akmeņu «lielceļu», un kas var būt labāks par šo! Protams, labākās vēdzeļu uzturēšanās vietas saistītas ar makšķerniekam pavisam nevēlamu grunti. Ja, iemetot gruntsmakšķeri, tā pavisam viegli, bez jebkādas aizķeršanās izvelkama krastā, ieteiktu šo vietu atstāt un aizmirst uz visiem laikiem. Vēdzeļu tur nebūs, un, ja kāda arī trāpīsies, tā būs dabas kļūda. To, kāda ir upes gultne, var redzēt uzreiz. Pat Daugavā vietās, kur zem ūdens līmeņa ir dažādas siekstas un akmeņi, ūdens nedaudz virmo un met kaut ko līdzīgu milzīgiem burbuļiem. Tāda būs īstā vieta, kas varētu garantēt labu copi un katra otrā iemetiena aizķeršanos un stīvēšanos, lai izdabūtu sistēmu «dzīvu» krastā. Ar to ir jārēķinās.Par inventāru runājot, ieteiktu mest kaunu pie malas un pamatauklai izmantot monofilo 0,4 – 0,45 milimetru. Varētu arī pīto, bet ir viena problēma, ar ko esmu saskāries pats un kas nav nemaz tik lēta. Ja iznāks copēt mīnus grādos (un iznāks noteikti), pītā aukla izveidojas par stīvu veļas striķi, kas tik ātri nemēdz atkust. Aizsalst arī auklas caurlaides riņķi. Monofilā, protams, arī apsalst, bet, pateicoties auklas ķīmiskajam sastāvam un velkot to caur riņķiem, apsalums ātri nokrīt. Turklāt, ja nakts melnumā neievērojat, ka aizsaluši gredzenu riņķi, monofilā aukla viegli izslīdēs caur gredzeniem. Ja nav slinkums, silti ieteiktu mājās sarūpēt jau gatavas pavadiņas ar āķiem. Vēl labāk, ja uz saivām tiek uzsietas gatavas sistēmas ar karabīni galā, un tad tikai noraušanas gadījumā atliek to nomainīt, kas paņem ne vairāk par trīsdesmit sekundēm. Turklāt nepaspēs apsalt «knaģi» un nebūs lieki jānervozē, ja kaimiņš, kamēr jūs čammāsieties ap pavadām, sviniem, āķiem uz sakabēm, vilks vienu vēdzeli pēc otras. Zivs gabaliņš, naktstārps, ņurņiksĒsmas ziņā nekas jauns un revolucionārs nav nācis klāt. Vislabākie ir naktstārpi un nēģu gabaliņi. Uz tiem ļoti labi ķeras arī lieli, skaisti sapali. Var likt baltās zivs gabaliņus un pašas vēdzeles gaļas kumosu, jo tā ir zināma kā kanibāls, kas gatava apēst arī savu cilts māsu. Vienmēr, noķēris vēdzeli un ne tikai šo zivi, mājās apstrādājot, mēģinu noskaidrot, kas lācītim kuņģī, un dažkārt atradums rada pārdomas. Piemēram, Aiviekstē praktiski katrai vēdzelei vēderā ir mazi asarīši. Savukārt Ogrē, Ventā, Mazajā un Lielajā Juglā – ņurņiki, ko, kā zināms, nedrīkst nedz ķert, nedz izmantot jebkādām copes vajadzībām. Taču, ja jau ļurbām patīk ņurņiki, tas pats attiecināms uz nēģa gabaliņiem. Vēl kāda nianse par nēģi. Izkristalizējies, ka, nēģi liekot uz āķa, daudz sliktāki lomi ir tad, ja to sagriež gabaliņos kā tableti. Daudz labāk ķeras, ja nēģi filē. Acīmredzot asaka pa vidu kaut ko vēdzelei atgādina un īpaši jau tad, ja tā kaut reizi mūžā ir sajutusi āķa dzēlienu. Vēl ļoti laba ēsma ir foreles gaļa.Neticiet pasakām!Ja makšķerējam nelielas upītes krastā, ieteiktu nekurināt milzīgu sārtu un aizmirst par pasaciņām, ka vēdzeles nāk uz krastu, redzot ugunskura atblāzmu. Viss ir tieši pretēji. Ugunskurs nedeg ar vienādu liesmu, bet gan blāzmo, kas rada ūdenī kustīgas ēnas. Zivs no tā baidās. Kaut vai iedomājieties nakti, kad pie debesīm spoži spīd čigānu saulīte. Cik rezultatīva jums tādās reizēs bijusi cope? Atgriežoties pie ēsmām un copes vietām – ja jau vēdzelei vēderā ir ņurņiki un mazas zivtiņas, pilnīgi skaidrs, ka šis «naktsputns» tumsas aizsegā sparīgi rosās gar pašu upes krastmalu. Piemēram, Ogres upē ļoti bieži mēdzu ēsmu ar visu sistēmu nevis kaut kur iemest, bet gan vienkārši turpat divu metru attālumā «uzlikt» uz akmeņu grunts. Izmēģiniet arī jūs! Pēdējos gados esmu iepraktizējies vienu un to pašu makšķeri ar vienu un to pašu sistēmu izmantot kā plekstu makšķerēšanai jūrā, tā vēdzeļu copei upēs. Sevišķi labi strādā tās pavadiņas ar ēsmu, uz kurām ir fosforizējošās pērlītes. Starp citu, der atcerēties, ka arī vēdzeles pieskaitāmas zivīm, kam sliktāk ar redzi, un tās vairāk izmanto citus maņu orgānus, piemēram, ožu. Jau iepriekš esmu rakstījis, ka vēdzeles, sevišķi mazākās upēs, var arī iebarot un saaicināt uz noteiktu vietu. Tam izmanto karpu copmaņiem domātos PVA šķīstošos maisiņus, kuru iekšpusē ieliekam dažādu zivju vai tārpu gabaliņus, pirms tam gan mēģinot tos kādā lupatiņā nosusināt, jo, kā zināms, šie maisiņi mitruma iespaidā 30 sekundēs izjūk. Tāpēc jārīkojas ātri, bet tas ir tā vērts, jo vēdzele ir ļoti rijīga un spējīga iebāzt savā kuņģī lielu daudzumu barības. Ielāgo! Pilnmēness naktīs doties uz vēdzeļu copi nav ieteicams. No pilnīgā klusuma un bezdarbības var iestāties apātija pret makšķerēšanu. Meklējiet straujas un krāčainas vietas! Alkohols nav sabiedrotais vēdzeļu copē, jo var ieslīdēt upē un līdzbraucējiem samaitāt visu copes prieku. Labāk ugunskurs un kolēģi ar interesantiem nostāstiem. Ne vienmēr atmaksājas tāli metieni. Sevišķi vēlīnās stundās vēdzeles mēdz pienākt tuvu krastam, jo tur uzturas mazās zivtiņas – barības bāze. Vēdzeles mēdz «pieteikties» arī bez makšķeres spices kustības atrādīšanas. Tāpēc ik pēc 30 minūtēm derētu ēsmu pārmest. Pirmā tumsas stunda bieži vien nosaka visu copes vakara varējumu. Kas nesadeg ugunskurā, to savāc sev līdzi!
