Jelgavas pašvaldība arvien vairāk sāk atgādināt kādu komunistisku valstiņu, kur padotie bez vadoņa atļaujas nevar paspert ne soli sāņus no noteiktā kursa, bet katra atkāpe var beigties ar represijām. Infarkts, trombs, insults vai pat cita ne mazāk nopietna diagnoze – tā Jelgavas Domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa iespējamo nepiedalīšanos šīs nedēļas pasākumos otrdienas vakarā man pamatoja vairāki pašvaldībai pietuvinātie jelgavnieki. Trešdien, kad, kā izrādījās, bija pagājusi jau nedēļa, kopš mērs ievietots ārstniecības iestādē, pašvaldības preses cilvēki arvien klusēja. No viņu mutēm vien varēja izlauzt apstiprinājumu, ka vadītājs tiešām nonācis slimnīcā.Varētu jau pārmest žurnālistiem pārlieku interesi par amatpersonu privāto dzīvi, līšanu naudas makos un urķēšanos veselības problēmās. Taču jebkurai amatpersonai, kur nu vēl pašvaldības vadītājam, jāsaprot, ka amats nozīmē arī atklātību pret sabiedrību, arī gadījumos, kad informācija kādam šķiet aizskaroša vai lieka. Bet pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistiem jau būtu jāsaprot, ka katrs nepateiktais teikums tik mazā sabiedrībā kā Jelgava rada arvien vairāk spekulāciju par patieso situāciju. Visi taču saprot, ka mērs ir tikai cilvēks, kuru saspringta darba dēļ arī var piemeklēt veselības problēmas. Un nedzīvojam taču padomju laikā, kad ziņas par vadoņu ikdienas dzīvi slēptas aiz piecām aizzīmogotām durvīm, padarot valsts vadītājus par pārcilvēkiem.Domāju, ka lielākā daļa veselības vēlējumu Andim Rāviņam masu medijos no jelgavniekiem tiešām bija no sirds. Varbūt arī pašvaldības darbiniekiem, skaidrojot sabiedrību interesējušus jautājumus, kādreiz vajadzētu vadīties ne tikai pēc normatīvajos aktos rakstītā, bet iedomājoties sevi arī vienkāršā jelgavnieka vietā.
