Tiesiskuma problēma pastāv visos reģionos un katrā valstī atsevišķi, tikai tās izpausmes forma un pakāpe ir dažāda, jo nevienam vēl nav izdevies radīt Kampanellas Saules pilsētu vai tai līdzīgu veidojumu.
Tiesiskuma problēma pastāv visos reģionos un katrā valstī atsevišķi, tikai tās izpausmes forma un pakāpe ir dažāda, jo nevienam vēl nav izdevies radīt Kampanellas Saules pilsētu vai tai līdzīgu veidojumu. Atšķirība ir tikai apstāklī, ka atsevišķas valstis sevi mēdz dēvēt par tiesiskām, bet dažas objektīvu apsvērumu dēļ to nevar atļauties darīt.
Arī Latvijā par tiesiskuma problēmu ir notikusi ne viena vien diskusija un domu apmaiņa, tomēr uz galveno jautājumu par to, vai Latvija pieskaitāma tiesisko valstu pulkam vai ne, neviens tā arī nav atbildējis. Populārākais, īpaši valstsvīru un amatpersonu, viedoklis šajā jautājumā ir: mēs esam ceļā uz tiesisko valstiskumu.
Tā laikam arī ir precīzākā atbilde, jo realitāte ar augsto tiesiskā nihilisma izplatības pakāpi sabiedrībā un nesakārtotā likumdošana atvēsina tos politiskos darboņus, kas ES galotņu tikšanās reizēs ar paceltu galvu vēlētos deklarēt, ka Latvijā tiesiskuma problēma nav aktuāla.
Jānoskaidro arī, ko tad īsti saprotam ar jēdzieniem «tiesiska valsts» un «tiesiska kārtība». Proti, politikas teorijā par tiesisku mēdz dēvēt valsti, kurā ir augsta un stabila tiesiskā kārtība, kas savukārt ietver tiesību normu savstarpējo saskaņotību, likuma prioritāti pār visu varas iestāžu un personu gribu, visu valsts institūtu un amatpersonu pakļautību likumam, kā arī valsts un pilsoņu savstarpējo atbildību pilsoņu likumisko tiesību un brīvību nodrošināšanā.
Jā, šis noteikumu komplekss pilnībā nav realizējams praksē, bet galvenais princips – likuma prioritāte ikvienā sfērā – gan. Vēl jāpiebilst, ka ļoti būtiska ir arī likumu kvalitāte, jo pretrunīgas likuma normas nespēj nodrošināt tiesisku kārtību valstī, tāpat neviens likums nespēj pilnvērtīgi funkcionēt bez sava realizācijas mehānisma.
Šodien civilizētajā pasaulē tiesiskumu izceļ kā vienu no centrālajām vērtībām, jo praksē tā ir atbilde uz veco jautājumu, kā vienlaicīgi īstenot kārtību un brīvību. Tieši uz tiesiskuma balstās demokrātija, jo īsti demokrātiska ir tikai tiesiska valsts.
Latvijā lielākā problēma ir tā, ka visi šie tiesiskā valstiskuma principi ir tikai kā formālas butaforijas, lai tuvinātos Eiropas Savienības prasībām, jo praksē korupcijas novēršanas, informācijas atklātības un citi likumi darbojas vāji. To apstiprina arī NVO «Delna» aktivitātes, pārbaudot šo likumu efektivitāti praksē.
Izbrīna arī fakts, ka lielāko daļu sabiedrības neuztrauc tiesiskā nekārtība valstī. Tas laikam lielā mērā izskaidrojams ar to, ka pati sabiedrība samierinās ar pastāvošo situāciju, proti, katrs pats par sevi kaut kur jūtas vainīgs, jo šodien Latvijā saņemt algu aploksnē vai iedot kukuli ceļu policistam ir lielas sabiedrības daļas akceptēta norma. Šīs prettiesiskās aktivitātes ir kļuvušas par ikdienu, tieši tāpēc jo grūtāk ir mainīt cilvēku domāšanu, ka šāda rīcība nebūt nav vispārpieņemta norma. Tiesiskuma problēma jāsāk risināt tieši ar sabiedriskās domas palīdzību, apelējot pie pilsoņa pienākumiem, jo, kamēr ikdienišķais prettiesiskums (kukuļošana, satiksmes noteikumu pārkāpšana, dienesta stāvokļa izmantošana utt.) nebūs visas sabiedrības nosodījuma objekts, mēs nevaram runāt par jelkāda pozitīva risinājuma iespējamību.
Tā iezīmējas savdabīgs apburtais loks, jo sabiedrībā nav pietiekami augsts tiesiskās apziņas līmenis, līdz ar to arī daļa valsts struktūrās strādājošo ir piesātināti ar to pašu tiesisko nihilismu, kas dominē sabiedrībā. Savukārt vienkāršais pilsonis no konkrētiem gadījumiem secina, ka policija, valsts amatpersonas un politiķi ir korumpēti, līdz ar to uzticība valsts varai kā tādai zūd. Tāpēc jāakcentē, ka tiesiskuma problēma Latvijā būs aktuāla līdz brīdim, kamēr tiesiskais nihilisms vairs nebūs vispārpieņemta norma, kā tas ir tagad.
Šādos apstākļos, kamēr daļai likumu ir tikai formāls pamats un to realizācijas mehānisms praksē reāli nedarbojas, nav iespējams runāt par likumu prioritāti un tiesisko kārtību valstī. Atliek secināt, ka arī līdz tiesiskā valstiskuma realizācijai praksē vēl ir tāls ceļš.
Jānis Kovaļevskis, LLU Humanitārā institūta students
