Uzņēmēji pārliecināti, ka Latvijā ražotā prece pašu tirgū ir konkurētspējīga ar salīdzinoši lētajām importa precēm, tikai jāatrod veids, kā produktu pasniegt un pircēju ieinteresēt. Krīzes laikā Jelgavā šogad ienākuši vairāki veikali, kas pārdod vietējos ražojumus.
Kvalitāte un pasniegšanas veids ir galvenie izdzīvošanas stūrakmeņi nelielajiem veikaliņiem, kuros nopērkama Latvijas prece. Gatavs atvērt otru veikaluVeikals «Latvijas ražotājs» Jelgavā darbu sāka pirms mēneša. Tā vadītājs SIA «Pienavīrs» valdes loceklis Didzis Kabraks domā, ka veikals jau iemantojis iedzīvotāju uzticību. Kaut gan vienā pusē ir «Maxima», bet otrā – «Rimi», pircēju pietiekot un arī konkurence nebiedējot. No uzņēmuma 15 tirdzniecības vietām Jelgava ir pirmā, kurā koncentrēts tik plašs produktu klāsts, ieskaitot zivis un gaļu. «Talsu pusē zemnieku saimniecībā «Braslas» tiek ražots piens, gatavoti dažādi tā izstrādājumi, viņi ir vienīgie Latvijā, kas ražo tradicionālo iebiezināto pienu un karamelizēto piena produktu, ko var pielīdzināt konfektēm «Gotiņa», tikai trauciņā. Mums ir daudz sveramo un lejamo produktu. Tāpat jūras zivis, kas ķertas un kūpinātas tepat Ragaciemā,» par piedāvājumu stāsta D.Kabraks. Viņš teic, ka daudz ir pircēju, kas vēlas iegādāties tikai Latvijas produktus, bet lielveikalu jūklī tie dažkārt pazūdot. Cenu ziņā vietējās preces ar lielveikalu piedāvājumu varot mierīgi konkurēt. Ērtāk un vieglāk esot ienākt specializētā Latvijas preču veikaliņā un visu nopirkt vienuviet. Jelgavas veikals un cilvēki uzņēmēju patīkami iepriecinājuši, tādēļ jau oktobrī pilsētā tikšot atvērts otrs līdzīgs «brālis» ar Latvijā ražotām precēm, piebilst D.Kabraks.Trūka pircējuSavukārt Bauskas puses zemnieku saimniecībai «Krišjāņi» piederošais piena produktu veikaliņš, kas savu produkciju piedāvāja Lielajā ielā, Jelgavu pametis. Tā saimnieks Jānis Straģis kā iemeslu min cilvēku zemo pirktspēju un augsto telpu īres maksu. «Apgrozījums bija pārāk mazs, lai veikals atmaksātos. Neuzskatu, ka pie vainas bija lielveikalu konkurence, jo mājās gatavotais siers no lielveikalos nopērkamajiem atšķiras un arī tā cena bija vien par pāris santīmiem augstāka. Piens ar augstāku tauku saturu gan pie mums bija lētāks, bet ar to pircēju nepietika,» stāsta saimnieks. Viņš atsacījies arī no pārējām tirdzniecības vietām Latvijā, atstājot veikalus vien Bauskā un Iecavā. Zemnieku saimniecība zaudēto tagad aizstāj ar gadatirgiem un citiem masu pasākumiem, kuros piedāvā savu produkciju.Svarīgs pasniegšanas veidsTo, ka latviešiem būtiski ne tikai piepildīt vēderu, pierāda maijā Jelgavā durvis vērušais veikals «dbdaba», kura saimnieces pircējiem piedāvā visdažādākā sortimenta preces, tajā skaitā suvenīrus un lietas «dvēseles skaistumam». Veikala saimnieces ir divas uzņēmīgas jaunas sievietes. «Mēs ļoti vērtējam preces kvalitāti un cilvēkus, kas tās ražo. Esam priecīgas, ka cilvēkiem veikals iepaticies un mums jau izveidojies stabils klientu loks. Visvairāk izvēlas pievilcīgas un praktiskas lietas dāvanām. Sajūsmināti ir ārzemnieki, nespējot brīnīties, cik skaistas lietas rada cilvēki Latvijā,» stāsta veikala saimniece Dace Stūre, piebilstot, ka diemžēl nereti vietējie izejmateriāli ir nekvalitatīvāki par ārzemēs dabūjamo.Lai prece aizietu, svarīgs ir tās pasniegšanas veids. Dace smej, ka var podiņus salikt plauktā rindiņā pēc auguma, taču, ja tajos ko ieliek vai zem tiem ko paklāj, ir cits skats. «Mēs katru lietu pasniedzam ļoti pārdomāti – tā, lai ir gaumīgi un cilvēki to novērtē. Konkurence nebiedē. Ja arī kāds būs aizņēmies mūsu ideju, izdomāsim atkal ko jaunu. Ideju mums netrūkst, bet skaidri zinu – lai izdzīvotu, ir jāatšķiras,» secina Dace. Viedoklis Ingūna Gulbe, ekonomikas doktore, biedrības «Mārketinga padome» vadītāja Latvijā, pamatā Rīgā un citās lielākajās pilsētās, kur ir liela cilvēku plūsma, pašlaik ir tendence arvien vairāk atvērties vietējo ražotāju pārtikas veikaliem. Tas gan nenozīmē, ka augusi iedzīvotāju pirktspēja. Ir daudz cilvēku, kas izvēlas Latvijas produktus, bet lielveikalā tie gribot negribot saplūst ar citu valstu ražoto un, lai iegādātos, piemēram, trīs konkrētas preces, jānostaigā 300 metru, kas aizņem daudz laika. Turklāt, ja preci tirgo pats ražotājs, tā pat ir lētāka nekā lielveikalā, kas paņem savu uzcenojumu un faktiski ir kā starpnieks starp ražotāju un pircēju. Ja ražotājs ir ļoti mazs, tam pašam preci tirgot neatmaksājas, bet lielajās pārtikas veikalu ķēdēs arī nevar iekļūt, tāpēc Latvijas veikaliņi ir vidusposms, kur savu ražojumu var mēģināt pārdot nelielie ražotāji.
