Jaunais kontrtenors Sergejs Jēgers rīt muzicēs pilsētas svētku koncertā Sv.Annas baznīcā.
Jaunais kontrtenors Sergejs Jēgers rīt muzicēs pilsētas svētku koncertā Sv.Annas baznīcā.
“Jelgavā dziedāt ir īpašs prieks, jo tas būs mans pirmais koncerts dzimtajā pilsētā,” par līdzšinējiem darbiem un nākotnes plāniem, sev dārgu mūziku un cilvēkiem uzlecošā zvaigzne kontrtenors Sergejs Jēgers runā, īpašības vārdu vispārākākās pakāpes netaupīdams. Senlolotā lielā sapņa – operdziedāšanas – piepildīšanās viņu pašu sajūsmina ne mazāk kā tos, kas jaunā dziedoņa pirmajiem soļiem veltījuši tādus apzīmējumus kā “silts un niansēm bagāts tembrs”, “tehniska stabilitāte”, “izkopta skatuviskā stāja”.
Svētku koncertā muzicēs arī Latvijā lielākais zvanu koris “Gloria Deo” no Liepājas un ērģelnieks Aigars Reinis.
“Nu kā var viens vīrišķis dziedāt tik smalkā balsī?” Pirmais un pagaidām vienīgais latviešu operas kontrtenors savā neilgajā, bet diezgan intensīvajā koncertdzīvē tamlīdzīgus izteikumus esot dzirdējis atliku likām dažādās intonācijās: no neviltota pārsteiguma līdz – ko tur slēpt – arī aizspriedumainam tonim, par ko jau sen pieradis vairs lieki nesatraukties. Līdz decembrī notikušajai debijai uz LNO lielās skatuves Eņģeļa lomā A.Rubinšteina operā “Dēmons” pašreizējais Mūzikas akadēmijas maģistratūras students savā biogrāfijā jau varēja ierakstīt gan akadēmijas operstudijas “Figaro” izrādes, gan mūzikas festivālus Latvijā un citviet, gan solokoncertus. Pietiekami, lai, iejūtoties koncertvidē, atskārstu arī to, ka uztraukums pirms iziešanas klausītāju priekšā nepazūd nekad. “Mēdz būt tā: dziedu un jūtu – publika vienkārši neelpo. Enerģiju, ko dodu, tā paņem visu uzreiz – tā, ka man vairs nekā nepaliek. No tā, cik ļoti pašam patīk mūzika, ko dziedu, tirpas skrien pār muguru. Bet man taču vēl jānodzied līdz galam!” Eņģelis “Dēmonā” ir trešā plāna loma, bet šovasar Rundālē pirmizrādāmajā Hendeļa operā “Rinaldo” Sergejs būs titulvaronis. Līdztekus baroka operām viņam ļoti patīk arī gregoriskie dziedājumi. Nesen “Schola Cantorum Riga” koncertā senās mūzikas festivāla Polijā, Čenstahovā pārpildītā baznīcā izjūtas publikas priekšā bijušas līdzīgas iepriekš aprakstītajām.
Ar savu sniegumu dziedātājs parasti ir “vairāk neapmierināts nekā apmierināts, jo zinu, ka vienmēr varu labāk. Citu viedokļi ir dažādi, bet paļaujos tikai uz nedaudziem – vispirms jau uz mana skolotāja Kārļa Zariņa un koncertmeistares Annas Roždestvenskas.”
Kontrtenoru, pie kuriem mācīties, pasaulē nav daudz. Līdz šim Sergejs šai ziņā visvairāk studējis “neklātienē”, klausoties amerikāņa Deivida Daniela ierakstus. Taču nākamnedēļ viņš dosies uz Parīzi, lai turpinātu martā sāktās privātstundas pie paša sameklēta skolotāja Roberta Eksperta – “gan uzlabot Rinaldo, gan apgūt tehniskas lietas, ko man šeit, Latvijā, neviens nevar iemācīt”. No Parīzes ceļš vedīs uz Šveici, kur jānoliek iestājeksāmens Senās mūzikas akadēmijā Bāzelē. “Stipendiju konkursā jau esmu ieguvis un, ja veiksies, no oktobra mācīšos pie Andreasa Šolsa, aktīvi koncertējoša kontrtenora un slavenākā mācībspēka šai specialitātē.” Ārijas no Hendeļa, Gluka un Mocarta darbiem, kas skanēs Jelgavā, Sergejs gatavo eksāmena koncertam Bāzelē. Ar to tālākizglītības plāni, protams, nebeidzas, un tālejošos nodomus jaunais kontrtenors ilustrē ar kādas kolēģes novēlējumu: “Tava balss nepieder tev: neiznieko to, bet izmanto katru iespēju pilnveidot.”
Piecu gadu vecumā Sergejs zaudēja māti un par savu dzīvi pilnā mērā var teikt: “Visu, kas man ir, esmu izcīnījis paša spēkiem.”
Pirmsskolas izglītības iestādē zēna muzikālās dotības atklāja audzinātāja, kas pati bija beigusi Rīgas Mūzikas internātskolu, un akadēmijā nākamais operdziedonis iestājās pēc šīs skolas beigšanas. Turpat mācījās arī abas viņa māsas. Alla tagad studē RPIVA Ekonomikas un skolvadības fakultātē, Inese ir tērpu māksliniece (viņas darināts uzvalks Sergejam ir mugurā arī mūsu sarunas laikā). Vēl būdams vidusskolnieks, Sergejs sāka strādāt par audzinātāju bērnunamā “Vita”, ko pats raksturo kā “sarežģītu darbu ar atkarību un citu problēmu māktiem pusaudžiem”. Papildus bērnunamam, kur viņš strādā vēl joprojām, Sergejs pēc Norvēģijā apgūtās “krāsu metodes” divus gadus mācīja mūziku pieaugušajiem dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrā “Saule”. Gandarījums, ko šis darbs sniedzis, bijis milzīgs, taču laika trūkuma dēļ no tā vajadzējis atteikties.
Talants saprasties ar cilvēkiem plus personīgajā pieredzē smelta izpratne par likteņa pabērnu dzīves grūtumiem un vēlme sniegt viņiem daļiņu sapņa, kas pašu mudinājis kļūt par to, jauno, daudzsološo, kas viņš ir tagad. Saviem vārdiem Sergejs to visu pauž spontāni izsprukušā atzinumā: “Reizēm veiksmes šķiet tā kā par daudz man vienam – gribas tajā dalīties ar citiem.
