Kas tic mūsu vārdiem? Tos var un varbūt dažreiz arī vajag apšaubīt.
Kas tic mūsu vārdiem?
Tos var un varbūt dažreiz arī vajag apšaubīt.
Bet darbiem? Nu redziet, ir jau kas arī darbiem netic. Vienmēr paliek iespēja jautāt – diez kāpēc tas cilvēks tā dara, kas viņam īsti aiz ādas?
Anita Liekna, Jelgavas rajona Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste, izskatās mazliet pēc darbaholiķes. Bet tomēr, lai cik svarīgs būtu darbs un tas, ka ik rītus gribas sastapties ar kolēģiem, pirmā vieta pavisam noteikti ir ģimenei. Tas nenozīmē sevis beznosacījuma atdošanu tikai un vienīgi citu labā. “Māku iekārtot dzīvi tā, lai arī pašai ir labi.”
Uz jautājumu, vai viņa sevi uzskata par veiksmīgu, Anita atbild: “Redz, tu pareizi formulēji – veiksmīgu. Veiksme ir darīt to, kas tev patīk. Es gribu iet uz darbu, tas ir feini, bet es ļoti gribu atgriezties mājās. No malas laikam izskatās, ka man darbs ir svarīgāks, tomēr būtiskais – kā ir ar bērniem, manu laulību un mani pašu.”
“Spēju analizēt savas kļūdas”
“Atziņas? Hm, es nezinu. Nav man tāda feina dzīves moto. Tie jau mainās. Nemainīgais ir: dari otram labu, tad arī saņemsi labu pretī. Bet cik tad mēs varam? Dažreiz emocijas iet pa priekšu. Darbā es spēju būt diezgan konsekventa, bet mājās atnāku un dažreiz tās izgāžu laukā. Tomēr es spēju analizēt savas kļūdas, piestrādāt. Pašai šķiet, ka varu iztikt bez psihologa palīdzības. Tas ir normāli, ja vajag kādu svešo, ar ko varētu izrunāties. Man veiksmīgi sagadījies, ka vislabāk varu izrunāties ar vīru.”
Arī ar meitu Zandu var izrunāties pa īstam, tomēr laiku pa laikam no mammas un meitas konfliktiem izbēgt ir grūti. Tā vienkārši ir jebkurā ģimenē. “Varu diezgan ātri uzsprāgt, tad Zanda konstatē, ka esmu tikpat neciešama kā viņas draudzenes mamma.” Zanda mācās Eiropas Integrācijas institūtā un šogad strādā Ekonomikas ministrijā par referenti. “Vienu brīdi sevi pieķēru pie domas, ka man tā bērna žēl. Sākusies lielā dzīve, Bonifācija brīvdienas beigušās. Saprotu, ka strādāt paralēli studijām ir viņas iespēja. Saldā izjūta, ka tev piedāvā darbu. Tomēr tas ir ļoti grūti. Meitas nedēļas vidū atsūtītās īsziņas mammai dažreiz pat paliek bez atbildes. “Nav laika. Bet viņa zina, ka esmu ar viņu.”
Pilnā loze loterijā
Atpūta… To Anita sev negrib liegt. Gadiem veidojusies tradīcija aizšmaukt kaut kur ar vīru Viesturu divatā. Teātra izrāde, pēc tam nakts Bīriņu pilī vai koncerts un nakšņošana Ventspilī, kāds ārzemju ceļojums. “Kad precamies, nekad īsti nezinām, kas tur sanāks. Tā ir loterija. Mums paveicies, bet, protams, pie attiecībām ir arī piestrādāts. Viesturs ir ļoti labs zibens novedējs, tas ir svarīgi, jo es esmu šerpāka.
Ne man, ne Viesturam nav vēlēšanās doties uz kādām ballītēm vienam. Par to dažkārt pat brīnās – vai es negribot atpūsties? No kā? Mums tiešām viss ir kopīgs – dzīve, maks, brīvais laiks un citas vērtības. Dažreiz ejam uz pašu izdomātiem randiņiem.
Lieknu ģimene labprāt pavada laiku arī kopā – sabrauc tuvākie radi, tiek spēlētas spēles, notiek kaut kādas aktivitātes, kur netrūkst smieklu un prieku. Laiks paiet ātri, un visi ir apmierināti. “Patīk. Bērni labprāt arī paši izdomā visādas spēlītes, viktorīnas.”
Vai nevērtīgais kļuvis par vērtību?
Principiāls cilvēks. “Domāju, jā. Esmu skarba, tieša. Dažreiz par daudz pļāpīga. Domāju, ka labi spēju atrast kontaktu ar cilvēkiem. Vienmēr visu cenšos izdarīt pēc iespējas labi. Nekad neapmeklēju seminārus, lai pusē tos atstātu. Esmu līdz galam, pēc tam izvērtēju – bija vai nebija vērts.”
Izņēmums bijusi Dailes teātra viesizrāde. Arņa Ozola iestudētā luga “Pārītis uz divriteņa” atstāta starpbrīdī. “Kaut ko jau katrā iestudējumā var saskatīt, tomēr man bija žēl sava laika. To var izmantot labāk. Vulgārais uz skatuves mani nesaista. Visapkārt ir tik daudz visādu perversiju. Kāpēc mums brīvajā laikā jāskatās sliktais, cilvēku pazemojošais? Mācīties var no visa, kāpēc ne no gaišākiem toņiem? Zālē skatītāji smējās par to, par ko gribas raudāt. Kolēģis psihologs teica, ka tā var būt cilvēku aizsardzības reakcija. Bet man liekas, ka nevērtīgais kļuvis par vērtību. Cilvēki par vērtību sāk uzskatīt necieņu. Laulībā nosauc sievu par veceni, nodrāž un primitīvi kompensē savu nespēju mīlēt. Tajā nav nekā smieklīga. Arī cilvēcīga ne.”
“Dažreiz jūtos kā puteklītis”
Radošs cilvēks. “Man laikam ir tikai īslaicīgā atmiņa. Neko daudz neatceros. Kad citi runā par savu bērnību, man jārausta pleci. Laikam viss bija kārtībā. Vecmāmiņa vienmēr blakus, pina man bizītes. Kad satiekamies ar studiju biedriem, citi stāsta, kas toreiz noticis, es neatceros. Vienīgais, kas palicis spilgti atmiņā: kad māsa svieda man ar čību, es pieliecos, un tēva lidmodelīši gāja pa gaisu. Mēs braucām slēpot, Ilze palika mājās par sodu. Bet vainīgas taču bijām abas.”
Ko varētu teikt par Anitu? Tas tāpat kā ar aklajiem un ziloni. Viens sataustījis asti, cits kāju vai snuķi, un katram zilonis ir citādāks. Muzikāla. Simpātiska. Enerģiska. Prātīga. Zinoša. Viņa ne visai vēlējās “atdoties” presei. Nu ko es varu spriest un kam tas vajadzīgs? Strādāju savu darbu un domāju, ka par mani ir daudz gudrāki, spējīgāki cilvēki. Dažreiz jūtos kā tāds puteklītis. Ir cilvēki, kas domā, ka man ir vadītāja spējas, bet es neesmu par to pārliecināta. Esmu par daudz emocionāla. Vadītājam ir jānovelk robeža. Visiem labs nebūsi, bet man gribas. Pat tad, ja nesanāk. Kad mans kolēģis gāja prom no darba, katrs varēja izvēlēties mazu dāvaniņu. Tās bija uzrakstītas gudrības, kas pie katra cilvēka nonāca precīzi – katrs taču paņem to, kas ir viņa. Es izvilku jūtu likumu. Aizgāju tualetē noraudājos, sadevu sev pa vaigiem un atgriezos. Tā ir. Viss, ko daru un saku, vispirms balstīts jūtās. Tad cenšos ar prātu izdomāt un pamatot, kāpēc es tā darīju.
Šogad, gatavojoties skolēnu dziesmu svētkiem, rajona bērnus, kas grib dziedāt, bet skolās nav koru, Anita ir apvienojusi MJC korī. “Esmu ļoti pateicīga pagastu un skolu vadītājiem, kas rūpējas, lai bērni nokļūtu Jelgavā uz mēģinājumiem. Tas nav viegli.”
Konfektīte un zīmīte mīļajiem
Attiecību ķēde. “Tas ir gan pluss, gan mīnuss. No vienas puses, mēs visi kopā “tusējam” – mana mamma, māsa, es, mūsu meitas. Bet, ja ir kāds noslēpums, tas agrāk vai vēlāk aiziet apritē. Tā ir tuvība un drošība, bet dažreiz tas arī traucē. “Mamm, kāpēc tu pateici?” “Vai tad tu nezināji, ka pateikšu?” Apmēram tā viss beidzas. Mums ir kopības izjūta, atbalsta izjūta. Bet ne vienmēr tas ir tikai viegli. Notiek arī pārpratumi. Tad ir jāpuņķojas.”
Dāvis mācās 10. klasē, viņam ir ļoti labas attiecības ar Zandu un māsīcu Ievu. Viņi kopā ķircinās, cits citam uzticas. Viesturs ir firmas “Mercedes” pārstāvis Kurzemē, Zanda ir Rīgā, bet mazā Elīza mācās sagatavošanas klasītē. Viņa prot rūpēties. “Vienu vakaru atnāku mājās, nolikta konfektīte ar zīmīti “Elīzas mīļajai mammītei”.”
Izrādās, mazā meitene atradusi piecas konfektes un izdomājusi, ka katram ģimenes loceklim viena iznāk. Salikusi ar šādu uzrakstu, tikai vārdu mamma, nomainot ar brāli, māsu, tēti.
***
Anitas Lieknas vizītkarte
Mācījusies Tukuma rajona Zemgales pamatskolā, Jāņa Raiņa vidusskolā, Jelgavas Mūzikas vidusskolā, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā mūzikas pedagoģiju, Latvijas Universitātē ieguvusi izglītības zinātņu maģistra grādu. Strādājusi Staļģenes pamatskolā, kopš 1999. gada Jelgavas rajona Padomes Izglītības pārvaldē – par galveno speciālisti.
Organizē darbu, kas saistīts ar pedagogu tālākizglītību, skolotāju un skolēnu radošo darbību, vada metodisko darbu, kopā ar metodiķu dienestu palīdz īstenot rajona izglītības pārvaldes prioritātes izglītībā.
