Šovasar ar jaunu sparu, ko dod ES līdzfinansējums, rit ielu remonti, Jelgavas Domē parakstīti beidzamie dokumenti, lai taptu gājēju tilts pār Driksu, kas skaisti aizvedīs uz Pasta salu. Pilsēta kļūst skaistāka. Taču kam reāli šī atjaunotā, uzlabotā infrastruktūra būs vajadzīga? Tīri demogrāfiski pēc trim gadiem augstskolu potenciālo pirmkursnieku skaits Latvijā būs gandrīz divas reizes mazāks. Labi, optimistiski pieņemsim, ka studētgribētāji metīs līkumu «augstā plaukta» Rīgas augstskolām. Jurisprudences, politoloģijas vietā jaunieši izraudzīsies perspektīvās agronomijas un zooinženierijas studijas Jelgavā (neapstrādātas zemes Latvijā vēl gana). Bet kā ar pašu jelgavnieku demogrāfiju? Cik ilgtspējīgs ir «trekno gadu» veiksmes stāsts par to, kā uz dzīvi Jelgavā pārceļas Biruta no Ziedkalnes, kas dabūjusi darbu lielveikalā. Par rīdzinieku Nikolaju, kas savu dzīvokli Ķengaragā samainījis pret mājiņu Pārlielupē. Pirms referenduma neesam sagaidījuši pavasarī veiktās tautas skaitīšanas rezultātus (šķiet, ka ar mums tiek spēlēta spēlīte «zinu, zinu, bet neteikšu»). Taču nebrīnītos, ja reālais jelgavnieku skaits sanāktu jūtami zem Centrālās statistikas pārvaldes provizoriski uzdotajiem 64,2 tūkstošiem. «No divdesmit kāzām, ko šovasar esmu apņēmies bildēt, tikai četrās piecās pāri ir vietējie. Pārējie atlido no ārzemēm, salaulājas un aizlido,» saka fotogrāfs Gunārs Timermanis, ko lūdzu izteikties šodienas rakstam par kāzu tradīcijām. Viņa novērotais liecina, ka daudziem mūsu mīlestības zeme nav reālo iespēju zeme. Vērtējot to, kā klājas kādai pilsētai, novadam vai pagastam, šķiet, īstais rādītājs nav ieguldīto Eiropas fondu miljoni, bet gan cilvēku skaits, kuriem šie ieguldījumi ir no svara.
