Igo ir vārds ar vēsturi un pieredzi. Tā Rodrigo Fominu saukusi vecmāmiņa, draugi, klausītāji un cienītāji. Viņu saukuši dažādi – Rodžs, Foma, Fomka, Fomičs, Rodžka… Bet Igo sestdien, 7. martā, bija «Tonusā» ar savu naktsklubu programmu.
Igo ir vārds ar vēsturi un pieredzi. Tā Rodrigo Fominu saukusi vecmāmiņa, draugi, klausītāji un cienītāji. Viņu saukuši dažādi – Rodžs, Foma, Fomka, Fomičs, Rodžka… Bet Igo sestdien, 7. martā, bija «Tonusā» ar savu naktsklubu programmu.
Igo, cik zinu, pēc slavenās izlases «Tas ir Igo» tev top pilnīgi jauns albums «Ēnu tvērējs». Kā tu to raksturotu?
«Ēnu tvērējs» galvenokārt ir nosaukums projektam, kas taps, bet beigu beigās laikam tā sauksies arī albums. Tie, kas zina Valda Grēviņa dzejoli «Ēnu tvērējs» un dziesmu, ko esmu sacerējis pirms kādiem 20 gadiem ar šo dzeju, varētu iedomāties, kas tā ir par noskaņu. Bet arī šī konkrētā dziesma tiks aranžēta citādi, nekā es kādreiz to esmu izpildījis. Mana pamatideja, veidojot šo albumu, ir radīt tādu kā aizturētu enerģiju, bet būs brīži, kad laidīsim to pāri malām. Tā ir niansēta mūzika, vietām varbūt ar meditatīvām starpspēlēm.
Kas darbosies projektā?
Tā kā tas vēl ir tapšanas stadijā, grūti nosaukt cilvēkus, kas varētu iesaistīties pēc mēneša, pēc pusotra. Šobrīd ar to strādā Ainars Virga, Juris Kristons, un tūlīt pie saviem pienākumiem ķersies arī skaņu režisors Andris Grīnbergs.
Vai, savā repertuārā kļūstot stipri nopietnākam, arī dzīvē esi sācis vairāk filozofēt?
Laiks un notikumu pieredze dara savu. Ir lietas, par kurām spriežu nopietnāk, ir arī, par kurām spriežu mazāk nopietni. Dažas lietas, par kurām būtu cīnījies pirms trim vai desmit gadiem, tās pārvērtējot, šķiet mazvērtīgas. Ir pienācis brīdis, kad novērtēju situāciju ar pieredzes acīm. Un it kā saprotu… Mēs vienmēr esam attīstībā. Ar laiku sāc saprast, kas ir īsts, ko vajadzētu paturēt, ko atmest.
Pēc libreta operai «Parīzes Dievmātes katedrāle» K.Dimiters sacīja, ka paveicis mūža darbu. Vai tev, Igo, galvenais jau šķiet padarīts, vai ir vēl priekšā?
Katrs dzīves posms vainagojas ar noteiktu virsotni. Savā laikā tā varbūt bija uzvara kādā rajona vai pilsētas skatē. Vai Lietuvas konkursā. Nāca uzvara Savienības mūzikas festivālā. Tad piedalīšanās rokoperā «Lāčplēsis». Pēc tam darbs un dzīve Amerikā, pēc tam tiešām grandiozs darbs ar «Katedrāles» projektu. Tās ir virsotnes, un katrreiz jau liekas, ka noticis kaut kas vienreizējs. Kādreiz man šķita nu dzīvē esmu kaut ko sasniedzis, to un to redzējis, pieredzējis. Varētu arī iet malā… Nebūtu žēl, ja mirtu… Šobrīd tas šķiet naivi. Un tu saproti, ka kārtējais tavs panākums dod tev iespējas sasniegt nākamo virsotni. Protams, ar aizvien lielāku atbildības izjūtu pret cilvēkiem, kas tev uzticas gan kā skatītāji un klausītāji, gan kā sabiedrotie un darba devēji. Tas viss ir kā pakāpieni garās kāpnēs.
Kā parasti pozitīvais, vienmēr simpātiskais puisis Igo jutās «Parīzes Dievmātes katedrāles» kroplīša Kvazimodo tēlā?
Tā ir ārkārtīgi interesanta loma. Viss jau bija izrēķināts, lai radītu šo kontrastu, cīņu cilvēkā. Lai skatītājs justu man nepatīk, kā viņš izskatās, bet kaut kas man viņā patīk. Viņa vitalitāte, naivums un beigu beigās sirsnība. Viņa spēja izšķirt labo un ļauno. Tas ir līdzeklis, lai gan arī dzīvē varbūt kādreiz sastopam šādus cilvēkus un nepamanām, kas ir viņos iekšā. Man tas liekas dabiski ja esmu uz skatuves, man ir jāizdzīvo tā loma un jāmēģina iejusties tai cilvēkā. Pie tēla skatuviskā snieguma es piedomāju ļoti daudz gan pirms, gan pēc izrādēm.
Gadumijā un vēl patlaban tava populārākā dziesma ir skumjā «Alises iela». Cik tā tev ir personiska?
Tad, kad iepazinos ar to materiālu, kas bija sagatavots, lai dotos uz studiju ierakstīt, šī dziesma man momentāni iekrita prātā. Man likās, ka tajā ir ļoti labi savienoti mūzika, teksts un noskaņas. Es pieļauju, ka man, to iedziedot, bija attiecīgās izjūtas. Vēlos teikt, ka šis darbs studijā bija sasteigts, un man gribētos šai dziesmai pievērsties vēlreiz.
«Līvi», «Remix», Liepājas kvartets, solo un citi projekti tajos mainījušies dažādi žanri. Kurš no tiem bijis tavs tuvākais?
Varētu teikt, ka tas žanrs, kurā dziedāju attiecīgajā brīdī. Tur būtu liela daļa taisnības. Esmu centies ielikt visu savu enerģiju un arī zināšanas, kas attiecīgajā brīdī bijušas. Bet vispareizāk būtu sacīt, ka tas, uz ko eju, vienmēr bijis citādāks nekā tas, ko daru. Tās ir gluži cilvēciskas lietas. Tev patīk viena mūzika, bet tu izpildi savādāku mūziku citā žanrā. Taču tas netraucē virzīties uz tevis izvēlēto vai kaut kā savienot to ar darāmo.
Kā tu vērtē to laiku, kad, noraidījis ienesīgu darbu Krievijā, kļuvi par Baltijas Brīvības apdziedātāju?
Tās lietas nav mērāmas. Un materiālās kategorijās to neatrast. Es domāju, biju godīgs pret sevi un savu dzimteni. «Baigi» skaļi jau nu skan, bet to, ko es darīju, darīju saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tālākie notikumi un varbūt daudzu svētu ideju devalvācija jau ir cita saruna, daudz nopietnāka, un nezinu, vai varu par to runāt.
Viktors Kalniņš dzejā liek noskaidrot, «kā to dzīvi dzīvot… Vai to nemīlot, vai mīlot? Vai kā vējam pāri plīvot?» Vai esi par to domājis?
Visādi jādzīvo. Jāmīl tas, kas jāmīl, nav jāmīl nemīlamais un dažkārt arī jāplīvo pāri. Un jāmēģina saprast, vai nav jāmēģina saprast… Vienkārši jāmēģina būt. Būt un izjust to mirkli, kurā tu atrodies. Un censties nebojāt dzīvi citiem.
Vēja loma tavā dzīvē?
Es tagad uzrakstīju vārdus vienai jaunai Ainara Virgas dziesmai, un tajā ir diezgan liela nozīme vējam. Dziesma saucas «Vējam līdzi».
Vai tevi var nosaukt par «rudens vēju muzikantu»?
Jā, arī tā mani var nosaukt. Man ir bijuši dažādi vārdi un nosaukumi pēc dažādām dziesmām, kas bijušas slavenas. Uz ielas man ir mēģinājuši nodziedāt, parādot, ka pazinuši. Arī attiecīgi saukuši. Kaut kas manī ir arī no rudens vēju muzikanta.
