Vēl četras dienas, un viņš būs mājās – skaita mazā Megija. Šodiena neskaitās. Nē, sacensības jau skaitās, bet Megijai ir savi rēķini. Kad brauciens būs cauri, viņš ar lidmašīnu lidos uz Parīzi.
Vēl četras dienas, un viņš būs mājās – skaita mazā Megija. Šodiena neskaitās. Nē, sacensības jau skaitās, bet Megijai ir savi rēķini. Kad brauciens būs cauri, viņš ar lidmašīnu lidos uz Parīzi. Tad no Parīzes caur Frankfurti uz Rīgu, un būs beigusies dienu skaitīšana. Tad tētis būs mājās un varēs viņam izstāstīt visu, kas kopš Jaungada svarīgs noticis.
Tā ir – jau kuro dienu Jāņa Vintera trīs meitas tēti redz labi ja pazibam televīzijas ekrānā kādā pārraidē. Mamma gan vai ik vakaru cenšas viņam piezvanīt, jo atpūtas laikā sportisti drīkst izmantot satelīttelefonu, un tad arī meitenes pa drusciņai tiek pie vārda. Tomēr ceturtdienas vakarā, kad ciemojamies Dakaras rallija braucēja mājās, nevar nemanīt – mājinieki vai, pareizāk, mājinieces ir pēc viņa noilgojušās.
Ja cilvēkam ir sapnis
“Ja cilvēkam ir kāds sapnis, nedrīkst neļaut viņam to piepildīt,” saka motobraucēja Jāņa Vintera sieva Diāna. Tā ir atbilde uz jautājumu, vai viņai nav bijis neapmierinātības vai pārmetumu par mājastēva vaļasprieku, kas laikam taču atņem krietnu laiku no abu kopīgās dzīves.
Grūti izbraucamajām enduro sacensību trasēm Latvijā, Baltijā un pērn jau Eiropas mērogā šogad ir pievienojies Dakaras vilinājums, bet Diāna pasmaida un saka: “Man patīk šis sporta veids, un man prieks, ka Jānis ar to nodarbojas. Nē, ģimenei viņa nepietrūkst, jo viņam ģimene ir pirmajā vietā. Cik vien iespējams, arī mēs braucam līdzi uz sacensībām. Meitenēm vienmēr gribas, lai tētis būtu pirmais. Es dažreiz drīzāk saku – neskrien, uzmanies! Bet, kad ir tā pirmā vieta, tad ir lepnums. Tās ir patīkamas izjūtas, kad vari lepoties ar savu vīru.”
Diāna ir bijusī sportiste – savulaik Latvijas un arī PSRS izlases dalībniece riteņbraukšanā. Viņas tētis, bijušais riteņbraukšanas treneris, kas vēl tagad mēdzot piedalīties veterānu sacensībās, arī meitu savulaik iesaistījis šajā sportā, tomēr tagad viņa atzīst: “Tā nebija mana īstā vieta. Esmu mierīga pēc dabas, man nepatīk sevi mocīt. Mani vairāk mākslas interesējušas.” Diāna atklāj, ka mācījusies glezniecību studijā Rīgā pie Kaspara Zariņa un ka viņas sapnis esot turpināt mākslas studijas. Bet pašlaik dzīve iekārtojusies tā, ka pirmām kārtām jāskolojas ekonomikā, jāpapildina zināšanas angļu valodā, lai arī Vinteru zemnieku saimniecībai “Līgo” nebūtu problēmu ieiet Eiropā.
Spēks ir ģimenes kopībā
“Man neizdevās Jāni pierunāt pārcelties uz pilsētu,” saka bijusī rīdziniece Diāna. “Tagad, kad ir bērni, saprotu un novērtēju, ko viņiem nozīmē augt laukos, savā mājā. Kad vēl mitām dzīvoklī Elejā un Jānis, netālu līdzās ar traktoru strādādams laukus, rādīja man šo māju, stāstot, ka gribētu to pirkt, es neticēju, ka tas būs iespējams. Bet nu mēs te dzīvojam.”
Trim Vinteriem Elejas pusē ir katram sava zemnieku saimniecība – Jānim, viņa vecākajam brālim Eināram (kas arī pašlaik Dakarā izbauda ne mazāk sūro dzīvi komandas “RE autoklubs” mehāniķa statusā) un tēvam Ērikam. Taču, kā stāsta Diāna, darbojas visas trīs ģimenes kopā. Audzē graudus, cukurbietes, rapsi, ir arī kooperatīva “Latraps” biedres. “Uz balli gan neaizgājām, jo vīru nav mājās,” viņa piebilst.
Jānis šajā kopus saimniekošanā esot ekonomists, nodarbojas ar banku lietām un SAPARD projektiem. Einārs ir agronoms. Tētis Ēriks – pārvaldnieks, kas organizē darbus. Diāna – grāmatvede jeb, kā pati saka, papīru rūķītis.
Savā laikā Diāna ar Jāni skolojušies biznesa ABC kursos Rīgā, arī tagad viņa pieteikusies kvalifikācijas celšanas kursos saistībā ar pārmaiņām, iestājoties Eiropas Savienībā. Mācībās Rīgas Ekonomikas koledžā gan pašlaik paņemts akadēmiskais atvaļinājums, jo savu laiku prasa arī mājas dzīve un trīs bērni, kas izvadājami savās ikdienas gaitās. Laura mācās Lielplatones pamatskolas 8. klasē un apmeklē karatē treniņus Jelgavā, Megija iet Elejas bērnudārzā skolas sagatavošanas grupiņā un nodarbojas ar mākslas vingrošanu. Mazajai Sārai viņas četros gados gan pagaidām pietiek ar bērnudārzu, toties mājās viņa ir viskustīgākā un nevaldāmākā.
“Kad Jāņa nav mājās, vecaistēvs Ēriks mums daudz palīdz. Tagad jau viņš vienīgais vīrietis uz trim ģimenēm palicis,” Diāna atzīst, ka Vinteriem raksturīgais savstarpējais atbalsts un izpalīdzība ir saimniecisko panākumu pamatā un ļauj arī nodarboties katram ar viņa mīļajām lietām. “Ja tā nebūtu, Jānis nevarētu uz Dakaru aizbraukt.”
Kāpēc ne tagad?
Diānai nav bijis noslēpums, ka Jānis ar “slimo ar moci” jau kopš bērnības. Kamēr viņš braukājis uz treniņiem Nākotnē, tas gan vēl nelicies sevišķi nopietni. Kad 1995. gadā nopirkta pirmā “Honda”, sākušās motokrosa sacensības. Līdz vienreiz neveiksmīgā kritienā lauztas abas kājas un, kā pasmaidot saka Diāna, “uz trīs gadiem bija miers”. Pēc tam nākusi iepazīšanās ar Artūru Robežnieku, iegādāts enduro motocikls, un jau pirmajā gadā Jānis kļuvis par Latvijas čempionu. “Tā bija tāda infekcija! Tas bija stimuls arī Eiropas un pasaules čempionāta posmiem. Kad pagājušajā gadā skatījāmies televīzijā Dakaras ralliju, viņš ieminējās, ka kādreiz labprāt aizbrauktu. Un tad es teicu: kāpēc ne tagad? Vārds pa vārdam, baumas par iespējamo piedalīšanos ātri izplatījās, un tad vairs atpakaļceļa nebija,” atceras Diāna. Taču viss acīmredzot risinājies, kā tam jābūt, jo “Jānis ir mērķtiecīgs cilvēks”.
Sportiskajā mērķtiecībā viņa saskata Vinteru ģimenes gēnus – Jāņa mamma bijusi volejboliste, tētis nodarbojies ar riteņbraukšanu, motobraucējs un Latvijas enduro amatieru čempionāta uzvarētājs ir vecākais brālis Einārs, kas tagad Dakarā liek lietā savu mehāniķa prasmi.
“Einārs gribēja būt mehāniķis Dakarā. Pats būdams braucējs, viņš daudz ko saprot no sportista viedokļa. Jānim savukārt brāļa klātbūtne ir psiholoģisks atbalsts. Ar brāli var arī kādu asāku vārdu pārmīt, viņš neapvainosies,” Diāna atzīst, ka arī Eināram Dakarā neiet viegli, jo īsajās stundās, kamēr sportisti atpūšas, jātiek galā ar komandas “RE autoklubs” abiem spēkratiem – automašīnu “Mitsubishi” un Jāņa motociklu. Kā telefonsarunā stāstījis Jānis, pēc viena no posmiem bijis vai pusmoci no jauna jāsaliek. “Tas ir jo sarežģītāk tāpēc, ka mašīnas un motocikli startē un finišē katrs savā laikā. Ja Jānis brauks nākamajā gadā, noteikti jābūt savam mehāniķim,” nosaka Diāna. Vai mēs tādējādi būtu uzzinājuši kādu daļiņu no sportista turpmākajiem plāniem? Katrā ziņā – to pavisam drīz varēsim noskaidrot, iztaujājot viņu pašu.
