Valsts galvenais kontrolieris Raitis Černajs ierosinājis izveidot ierēdņu «melno sarakstu», kurā iekļautu par nelikumīgu lēmumu pieņemšanu no darba atbrīvotos ierēdņus.
Valsts galvenais kontrolieris Raitis Černajs ierosinājis izveidot ierēdņu «melno sarakstu», kurā iekļautu par nelikumīgu lēmumu pieņemšanu no darba atbrīvotos ierēdņus. Izdzirdot šādu ierosinājumu, vispirms gribētos noskaidrot, vai mūsu valstī prioritārs ir likums vai arī atsevišķas personas (lai arī cik atbildīgas un «augstas») viedoklis. Ja vēlamies savu valsti saukt par tiesisku, tad it visā būtu jārīkojas pēc likuma. Tas ir, arī ierēdņu ierakstīšana kaut kādās melnajās listēs būtu jāizšķir tiesai. Ja tomēr piekrītam dzīvot policejiskā valstī, tad nu tiešām kāds sevi var pacelt pāri likumam, pēc izjūtas vai noskaņojuma citus sabiedrības locekļus vai nu ieceļot saulītē, vai arī iznīcinot.
Kas īsti ir «melnais saraksts»? Vai tikai literāra alegorija? Arī mistiskie tā dēvētie «čekas maisi» ir konkrēts šāds saraksts: tajā minēti to personu vārdi, kas (vismaz) sadarbojušies ar bijušo valsts drošības komiteju. Par šiem maisiem dzirdēts daudz, bet tikai daži ir pavēstījuši par savu vārdu iespējamo atrašanos tajos. Jo tas ir ne tikai «kauns un negods», bet arī drauds materiālajai labklājībai (var, piemēram, iet gar degunu ienesīgi amati).
Savukārt uz Polijas robežas ceļotājus izbrīna, kaitina un uzjautrina poļu robežsargu darba metodika. Autobusā iekāpj formā tērpts robežsargs ar padilušu kladīti rokās. Viņš pieprasa pasažieriem pases un salīdzina katru uzvārdu ar savu sarakstu. Tajā atzīmētas visas personas, kas reiz kaut ko «pastrādājušas» poļu zemē. Pasažieri šādu robežsargu rīcību uztver kā aizvainojošu, jo tā ir apriori vērsta uz negatīvo: tevi aizdomīgi aplūko un salīdzina ar meklējamo noziedznieku vai nevēlamo personu. Klasisks «melnais saraksts»!
Ja līdzīgā listē kāds nokļūst, tam turpmāk liegts būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Valsts kontroliera ierosinātajā gadījumā tas nozīmētu laupīt grēcīgiem ierēdņiem iespēju brīvi izvēlēties darbu. Un vispār – jebkāda veida «melnie saraksti» neliecina par labu, veselīgu valsti.
Tas gan nenozīmē, ka blēdīgiem ierēdņiem arī turpmāk būtu jāļauj ieņemt ienesīgus amatus pēc tam, kad viņi padzīti no iepriekšējā. Taču tas jādara atbilstoši likumam. Tiesa, likumi pie mums ir visai nepilnīgi, it sevišķi jaunais Darba likums, kam būtu vispilnīgākajā mērā jāreglamentē arī ierēdņiem piemērojamie aizliegumi, ierobežojumi vai prasības. Bet vai tāpēc būtu pieļaujama patvaļa, tas ir, lai «kāds» vai «kādi» sašķirotu mūs (šajā gadījumā – ierēdņus) labajos un sliktajos, baltajos un melnajos? Mūsu sabiedrībā jau tā pietiek izstumto. Kaut vai personas, kas atbrīvotas no ieslodzījuma vietām: pārsvarā gadījumu viņus labāk redz ejam nekā nākam, it īpaši, ja šādi cilvēki meklē darbu. Un šī sodāmības birka viņiem velkas līdzi visu mūžu. Tiesa, netrūkst arī pretēju kuriozu piemēru, kad kādreizējie noziedznieki sekmīgi vada biznesu un pat darbojas politikā.
Attiecībā uz ierēdņiem varētu piemērot precīzi definētus ierobežojumus ieņemt amatus, ja reiz no tādiem padzīti. Piemēram, kaut kādu noteiktu laiku vai noteiktu jomu. Taču pirms tam būtu jārada likumīga bāze. Bet vēl iepriekš – vēlreiz rūpīgi jāpadomā, vai tas maz vajadzīgs.
Vispār, runājot par ierēdņiem, cilvēkiem nav īsti labs prāts, jo priekšā parasti iznirst tipisks birokrāta tēls garu gaiteņu labirintos. Tomēr lielum lielais viņu vairums godprātīgi, un daudzi tikpat lielā mērā kaislīgi un pašatdevīgi kā, piemēram, skolotāji veic savu ikdienas darbu. Blēži vienmēr ir mazākumā, taču jāatzīst, ka viņi ir. Un to noteikti apliecina tas, ka par «melnā saraksta» izveidošanas iespēju runā Valsts kontroles vadītājs. Tātad viņa rīcībā ir lērums informācijas par negodīgu ierēdņu migrāciju, tik daudz, ka cilvēkam reiz sirds tapusi pilna un viņš to skaļi pasacījis. Laikam jau šādas lietas ir grūti pierādāmas, un tas arī būtu jādara atbilstoši demokrātijas principiem tikai tiesas ceļā. Iepriekš radot atbilstošu likumu. Iespējams, ka R.Černajs savu ierosinājumu tā arī bija domājis – pievērst likumdevēju uzmanību problēmai un ne vairāk. Apzīmējums «melnais saraksts» varēja būt minēts pārnestā, vispārinātā nozīmē. Taču prese un politiķi to uztvēra burtiski. Tādēļ nomierina Ministru prezidenta Andra Bērziņa paustais uzskats, ka ierēdņus, kas savā darbā pieļauj nelikumības, vajag «nekavējoties», taču «ievērojot visas likuma prasības, atlaist no ieņemamā amata un vairs nepieņemt darbā valsts pārvaldē». Premjers uzsver, ka, pieņemot darbā ierēdņus, jebkurai institūcijai ir iespējas izvērtēt amata kandidātu iepriekšējo darbību un nepieņemt darbā personas, kas savulaik izdarījušas kaut kādas nelikumības. Skan it kā sakarīgi un nomierinoši, tomēr – ne līdz galam saprotami: vai šie vārdi nozīmētu kaut ko līdzīgu vietējo «linča tiesu» atbalstīšanai? Katrā iestādē tās vadītājs amata pretendentam var parādīt durvis pēc saviem ieskatiem. Laikam taču vajadzētu arī attiecībā uz ierēdņiem vadīties pēc vienotiem likumiem. Tas nenozīmē vēl kaut kāda īpaša likuma radīšanu, bet gan spēkā esošo pildīšanu.
