Vilces muižā, kur tagad itin ērti iekārtojusies Vilces pamatskola, notikuši Mārītes Putniņas grāmatas «Mūrmuiža» atvēršanas svētki. Tos kuplināja flautu ansamblis «Svīres» un Vilces pagastā dzīvojošā mākslinieka Raimonda Līcīša improvizēta gleznu izstāde.
No teikām līdz niknām kaujām
«Mitoloģiskā nozīmē Vilce ir naudas pūķis, arī auglības, svētības un sargātājas simbols. Vilce skrien pa gaisu kā ugunīga čūska, savam saimniekam savelkot bagātības. Ne velti Vilces dabas parkā vēl ir neizšķīlusies dinozaura ola (kādreiz pūķi sauca arī par dinozauru). Vilci varot iegūt, arī izperējot deviņus gadus veca gaiļa izdētu olu. Lai izšķiltos maziņš pūķītis, tā jāsildot padusē trīs gadus. Vilces nosaukums ir sens, Zemgales novadā tās vārds pirmoreiz rakstos minēts 1426. gadā. Ja šo skaitli uzskatām par atskaites punktu, tad šogad, 2016. gadā, varam svinēt Vilces 590 gadus,» ne bez lepnuma pieskaņas savu novadu raksturoja Vilces Tūrisma informācijas punkta (TIP) vadītāja Elita Priedniece.
Vietas nosaukums saistās arī ar Vilces upi. Te gan tam ir cita nozīme – tā no apkārtējiem laukiem un mežiem novelk lieko ūdeni. Atgriežoties pie Vilces kā pūķa, varam ieskatīties, ka pagasta teritorijā iepriekšējos gadsimtos savilkti daudzi dažādi vēsturē paliekoši notikumi. Daudz kas jau ir zudis, bet palikušais, ir mūsu pagasta vēstures liecinieks. Sila jeb Augstais kalns (pilskalns), Vilces pilskalns, Vilces muiža, Blankenfeldes muiža, Berķenes muiža un Mūrmuiža.
Visvairāk Vilci atceras no tiem laikiem, kad Latvijā un Igaunijā plosījās Ziemeļu karš. 1705. gada 16. jūlijā pie Mūrmuižas notika viena no lielākajām un asiņainākajām kaujām.
«Viss jau uzrakstīts grāmatā»
«Kaut neesmu profesionāla rakstniece, rakstīt man tomēr ir vieglāk, nekā uzstāties tik kuplas auditorijas priekšā,» tiekoties ar nākamajiem lasītājiem, atzina grāmatas autore Mārīte Putniņa. Pēc profesijas Mārīte ir vēsturniece un daudzus gadus nostrādājusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, ar ko arī izskaidrojama viņas interese par mūsu pagātni un tās pieminekļiem.
Klajā nākušas M.Putniņas grāmatas «Zaļā muiža», «Vilces muiža» un tagad – «Mūrmuiža», tomēr par savu visnopietnāko darbu autore likumsakarīgi uzskata apgādā «Neputns» 2015. gadā izdoto «Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē».
Mūrmuiža, kuras ēkās tagad iekārtojusies Valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» filiāle «Ziedkalne», vēsturē iegājusi kā niknas Ziemeļu kara kaujas vieta, kur zviedru karaspēks sakāva krievu armiju.
«Sadarbībā ar biedrību «Vilces attīstības centrs» esam nonākuši jau pie divām neliela formāta grāmatiņām par Vilces pagasta muižām – pirms gada iznāca «Vilces muiža», nu kārta «Mūrmuižai». Kad mani uzaicināja piedalīties grāmatas atvēršanas pasākumā, nedaudz pat samulsu, jo uzskats – ja jau cilvēks raksta, tad viņam ir ļoti vienkārši par to visu arī izstāstīt – ir stipri mānīgs. Patiesībā ir citādi – ir tāda sajūta, ka viss jau ir uzrakstīts grāmatā, kas grib, to var izlasīt, un ko tur daudz vēl runāt,» sarunā ar nākamajiem grāmatas «Mūrmuiža» lasītājiem atzina tās autore Mārīte Putniņa.
«Tāpēc es atļāvos tādu mazu atkāpi par tēmu, kas te jau vairākkārt tika pieminēta – kas no vēstures palicis pāri un ko no tā visa var izsecināt. Mūrmuiža pēc savas būtības ir diezgan necila Zemgales muiža, kas citādi varbūt nebūtu pievērsusi tik lielu vēsturnieku uzmanību, ja ne lielā kauja, izcīnīta pirms 311 gadiem Ziemeļu kara laikā. Tieši pateicoties šai kaujai, Mūrmuižas vārds ir pazīstams Eiropā, sevišķi Zviedrijā, arī Krievijā.»
Kaujas dēļ ir saglabāti arī vēsturiskie materiāli par Mūrmuižu, kas citādi droši vien būtu atrodami daudz mazākā skaitā.Pasākuma nobeigumā interesenti gides un mūžizglītības speciālistes Aivas Ozoliņas un Vilces TIP vadītājas E.Priednieces pavadībā devās īsā ekskursijā, apskatot Mūrmuižu, Ziemeļu kara sīvākās kauju vietas un kritušajiem par godu uzstādītās piemiņas stēlas.
Uzvaras prieki – īslaicīgi
Kaujas rezultātā abas puses cieta smagus zaudējumus, un zviedru ģenerālis Lēvenhaupts to nosauca par «smagu un sarežģītu uzvaru». Pēc ziņām, ko apkopojusi Mārīte Putniņa, zviedri bija zaudējuši aptuveni 900 kritušo un 1000 ievainoto, savukārt krievu zaudējumi sasniedza aptuveni 2000 kritušo, 2000 līdz 3000 ievainoto un 400 gūstekņu. Kritušie zviedru karavīri tika apglabāti netālu no kaujas vietas Svētes upes kreisajā krastā, līdzās senākam zemgaļu kapulaukam. (Kritušo zviedru karavīru kapa vietā 1991. gada 1. oktobrī tika atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidotais piemineklis.) Par krievu karavīru apbedījumiem ziņu trūkst.
Kara turpmāko gaitu kaujas iznākums gan īpaši neietekmēja, vienīgi uz kādu laiku aizkavēja krievu iebrukumu Kurzemē. Pēteris I uzzināja par notikušo 22. jūlijā Viļņā, atstāja daļu armijas tur, bet pats ar pamatspēkiem devās uz Biržiem, lai apvienotos ar atlikušajām Šeremetjeva vienībām. Septembrī krievu armija ieņēma Jelgavu un Bausku.
Turpmākā kara gaita vairs nebija zviedriem labvēlīga – 1709. gadā viņi cieta smagu sakāvi Poltavas kaujā. Ģenerālis Lēvenhaupts, kas vadīja sakautās armijas atkāpšanos, nonāca gūstā, kur 1719. gadā nomira.
