Izmantojot ļaužu vēl aizvien dzīvo atmiņu par karā zaudētajiem tuviniekiem, 16. martā uzliesmo politiskas kaislības.
Atjaunotajā Latvijas valstī jau ilgāku laiku 16. martā, tā sauktajā latviešu leģionāru piemiņas dienā, notiek politiskas demonstrācijas, kurās piedalās gan Nacionālā apvienība, gan tie, kas pārstāv “fašisma” apkarotājus. Abās pusēs ir kritušie, tuvinieku zaudējumu sāpes, kas viegli nerimst. Jāpaskaidro, ka Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 16. martā divas latviešu divīzijas, kas atradās nacistiskās Vācijas armijā, izcīnīja kopīgu atkāpšanās kauju Austrumu frontē Krievijā pie Veļikajas upes.
“Patiesie piemiņas glabātāji brauc uz Lesteni”
Nav zināms, ka demokrātiskajās valstīs, kur pēc kara daudzi latvieši atradās trimdā, būtu atzīmēta kāda nacistiskās Vācijas sastāvā karojošas vienības uzvara. Arī mūsu valstī Saeima oficiāli pieņēmusi, ka Otrā pasaules kara upuri tiek pieminēti 8. maijā. Par kara upuriem Latvijā tiek uzskatīti arī vairāk nekā trīs tūkstoši kritušo, kas bija starp tiem apmēram simts tūkstošiem vīru, ko piespiedu kārtā iesauca nacistiskās Vācijas karaspēkā.
Vēsturnieks Andris Tomašūns spriež, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa iet tie, kuri grib, lai viņus rāda televīzijā. “Tie, kuri patiesi piemin kritušos, brauc uz Lestenes Brāļu kapiem,” uzskata vēsturnieks. Viņš piebilst, ka latviešu leģionāri, kas piespiedu kārtā karoja 15. un 19. SS divīzijā, bija tikai apmēram ceturtā daļa no vācu pusē iesauktajiem.
Arī jelgavnieces Ārijas Sīles brālis Voldemārs Silgailis, kurš 21 gada vecumā krita Ļeņingradas frontē pie Neveles upes, nebija leģionārs, bet 313. policijas bataljona dižkareivis. 16. martā 77 gadus vecā pensionāre Ārija Sīle kopā ar domubiedriem no Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļas dosies uz Lestenes brāļu kapiem, lai pieminētu kritušos karavīrus.
Gaišreģis Finks solīja vēl vienu atgriešanos
Kritušā karavīra māsa atceras, ka kara laikā paklīda baumas – tos, kuri stāsies policijas bataljonos, uz fronti nesūtīs. Tādēļ arī brālis 1943. gadā brīvprātīgi iestājies policijas bataljonā. Tēvs mežsargs Jēkabs Silgailis gan iebildis pret šo dēla izvēli, teikdams: “Karš nav bērnu spēle.” Tēvs sapratis, ka, uzvelkot karavīra formu, dēls vairs nebūs noteicējs par savu dzīvi.
Sākumā gan licies, ka Voldemāra izvēle bija pareiza. Viņš norīkots sargāt no mājām netālo dzelzceļa tiltu pār Auces upīti. To jauneklis darījis dienām un naktīm. Paraksts uz fotogrāfijas, ko Voldemārs nosūtīja uz mājām, vēsta, ka 1943. gada 16. septembrī viņš atradās Viļņā, vēl attālu no frontes. “Taču pēc tam, kad vāciešiem frontē sāka iet slikti, brāli aizsūtīja karot,” stāsta Ārija. Brālis kopā ar draugu Jāni Ansonu bija arī atbraukuši no frontes atvaļinājumā. Būdami baiga likteņa priekšnojautās, abi Rīgā aizgājuši pie gaišreģa Finka. Viņš skatījis puišu plaukstas, secinājis, ka tās vēl ir jaunas, nesastrādātas, un tad galā piebildis: “Vēl vienu reizi jūs mājās tiksiet.” ”Mans brālītis tika mājās maisā. Par Jāni Ansonu stāsta, ka viņš, putenī nomaldījies, uzsprāga uz kājnieku mīnas, ko pats bija izlicis,” klāsta Ārija.
Padomju laikos karoja arī ar kritušajiem
No vēstures zināms, ka Krievijā un Austrumeiropā nogalināti līdz trim miljoniem Vācijas pusē karojušo karavīru. Pēckara laikā viņu kapi tika nolīdzināti. Vien mūsdienās, kad vara kļuvusi humānāka un ir beidzies Aukstais karš, tiek meklēti un pienācīgi pārapbedīti arī vācu pusē kritušie.
Vēsturnieks Andris Tomašūns uzsver, ka Voldemāra Silgaiļa apbedījums Jelgavā, Meža kapos, ir īpašs, jo kritušais karavīrs tika pārvests – netika guldīts zemē netālu no kauju vietas, bet pretēji kara laika kārtībai atvests tuviniekiem uz Jelgavu. ”Ir dzirdēti gadījumi, ka vēlāk, kad fronte jau bija Latvijas teritorijā, vecāki braukuši pakaļ saviem kritušajiem dēliem, taču tas, ka frontes biedri būtu atsūtījuši kritušo no Krievijas, man nav zināms,” teic Andris Tomašūns.
Ārijas kundze atminas, ka tolaik vietējā vara piedāvāja ģimenei kritušo apbedīt Meža kapos pie Latvijas brīvības cīņās kritušajiem Aleksandra Strekāvina veidotā monumenta. Tas arī tika izdarīts. Šajā 1922. gadā atklātajā monumentā ir atveidots latviešu ugunskrusts, ko dažkārt mēdz jaukt ar nacistu kāškrustu.
Arī vēstulē bez cenzūras nevarēja pateikt daudz
Ārijas kundze glabā vēstuli, ko no frontes brālis rakstījis 1944. gada 1. janvārī, desmit dienas pirms sava nāvīgā ievainojuma. “Mīļie, dārgie mājnieki! Šo vēstuli Jums rakstu Jaunajā gadā, ko esmu sagaidījis sveiks un vesels. Ceru, ka arī Jūs, visus manus mīļos mājniekus, šie mani nedaudzie vārdi atradīs pie dārgākās vērtības dzīvē – veselības. Vēlu Jums to labāko – visu cēlu, daiļu Jaunajā gadā. Lai Jums nebūtu skumjas sirdīs dēļ manis, bet tikai ticība un paļāvība liktenim un man. Es ticu liktenim un sev. Es zinu, ka skumstat dēļ manis un gaidāt mani. Un, lūk, tad kādā dienā vīsies sarkana raķete virs klusās mājas Līvbērzes meža loka malā – tad es būšu atgriezies.. “Vēstules beigās pie datuma ir pieraksts: “.. frontē, “Jēkaba forts”.”
Šī vēstule netika sūtīta pa pastu. To uz Līvbērzes pagasta Melnupēm no frontes atveda Voldemāra draugs Harijs Lieljuris, kas ievainojuma dēļ bija saņēmis atvaļinājumu uz mājām. Voldemārs cerēja, ka Harijs tiekoties patiesi izstāstīs, kā viņiem frontē iet. Voldemārs pierakstīja arī to, ka karavīru vēstules tiek cenzētas. Tas liek saprast, ka patiesība leģionāru vēstulēs tika noklusēta.
Kad Melnupes apciemoja brāļa draugs Harijs, Ārija bijusi Aizupes skolā. Vecāki tikai pēc tam stāstījuši, ka Voldemārs cietis pārtikas trūkumu, kaujas apstākļi bijuši smagi.
Ārija atminas telefona zvanu (mežsarga mājās arī kara laikā bija telefons) no Jelgavas neilgu laiku pēc Harija apciemojuma. Tika ziņots, ka brāļa līķis pienācis pa pastu un atrodas morgā, no kurienes to vajagot izņemt. Kopā ar Voldemāra Silgaiļa mirstīgajām atliekām bija atvests arī viņa likteņbiedrs Jēkabs Folkmanis.
Ārija Sīle atceras brāļa frontes biedru stāstu, ka viņš pēc smagā ievainojuma tuvcīņā lūdzis, lai to nogādā mājās dzīvu vai mirušu. Tad arī frontes biedri bija izpildījuši šo vēlēšanos, ievietojot maisus ar Voldemāra Silgaiļa un arī dienu vēlāk kritušā Jēkaba Folkmaņa līķi kā pasta sūtījumu vilcienā, kas iet uz aizmuguri. Stacijā jau Latvijas teritorijā kāds no varas pārstāvjiem prasījis līķus no vilciena izņemt un apbedīt turpat pie stacijas. Taču vietējais policijas priekšnieks pastāvējis uz to, ka traģiskais sūtījums ir jānogādā minētajā adresē Jelgavā.
Viens mācītājs gan iesvētīja, gan izvadījaAbi zārki bija novietoti Annas baznīcā, taču bēres katram karavīram rīkotas atsevišķi. 33 gadus veco Jēkabu Folkmani apbedīja viņa dzimtajā Iecavas pagastā, bet Silgaiļiem dzimtas kapi bija Emburgā, kas tolaik likās tālu no Melnupēm Līvbērzes pagastā. Mežsargs Jēkabs Silgailis ar ģimeni savās darba gaitās bija mainījis dzīvesvietas (uz Jelgavas pusi ģimene atnāca dzīvot vien 1937. gadā, jo te apgaita bija tuvāk skolai). Tādēļ Silgaiļi piekrita, ka dēls tiek apbedīts Jelgavas Nikolaja (Meža) kapos, kā to piedāvāja pilsētas valde.Ārija, tolaik 13 gadu veca meitene, atceras, ka bērēs bija pilna baznīca. Kad procesija atstājusi dievnamu, gājienā uz Meža kapiem pievienojušies vēl daudzi jo daudzi. Brāli izvadījis mācītājs Jēkabs Ķullītis, kas viņu 1940. gadā iesvētīja. Toreiz iesvētībās, kas notika jau pēc Latvijas okupācijas, vecais mācītājs noglāstījis Voldemāru un teicis, ka viņam ir ļoti patīkami iesvētīt mazpulcēnu. Ārija stāsta, ka brālis uz iesvētībām bija devies mazpulku formā. Voldemāra Silgaiļa izvadīšanai Jelgavas spiestuvē tika nodrukātas lapiņas, kas liecina, ka pavadītāju bija tiešām daudz.
“Jūs tik bieži šeit nenāciet”
Bēdās par dēļa bojāeju vecāki ļoti sabrukuši. Māte teikusi, ka tikai tāpēc, ka viņai paliek vēl divi bērni (Ārija un dēls Modris, kas piedzima 1935. gadā un kara laikā nebija iesaukšanas vecumā), viņa nav izdarījusi pašnāvību. Katru dienu māte no Melnupēm gāja sērst uz Nikolaja kapiem. Visu 1944. gada ziemu pavadījusi lielā depresijā. Ārija ar brāli veica visus mājas darbus, kopa lopus, pavasarī ara un sēja. Arī tēva veselība bija stipri iedragāta.
Pavasarī pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem tika apbedīts vēl viens leģionārs – Ādolfs Ozols, kurš mira no ievainojuma, kad bija jau atvests mājās Jelgavā. Pie abu leģionāru kopiņām tika uzstādīti lieli krusti.
Pēc kara ar jaunās okupācijas varas rīkojumu šo divu leģionāru apbedījums tika izpostīts un nolīdzināts līdz ar zemi. Tomēr Voldemāra māte nāca uz vietu, kur bija apglabāts viņas dēls. Ārija atceras, ka vecais kapusargs brīdinājis: “Jūs tik bieži šeit nenāciet.” Varas pārstāvjiem viņš teicis, ka tur apglabātā “fašista” tuvinieki droši vien ir pāri jūrai Zviedrijā. Vecāki zemē ierakuši kritušā arī dēla fotogrāfijas, vēstules un citus viņa dokumentus, jo tos turēt mājās bija bīstami. Ārija Sīle atceras, ka 1945. gadā pavasarī vai arī 1946. gadā tēvu apcietināja un vairākas dienas nelaida mājās.
Vēlāk, kad valsts vara kļuva cilvēcīgāka, tuvinieki gan Ādolfa Ozola, gan Voldemāra Silgaiļa apbedījuma vietā uzlika kapa kopiņas futlāri. Bet pirms pieciem gadiem pēc vēsturnieka Andra Tomašūna iniciatīvas uzliktas arī plāksnītes ar apbedīto vārdiem.
Katru gadu 21. novembrī, kad Meža kapos tiek atzīmēta 1919. gada uzvara pār bermontiešiem, Ārija Sīle piedalās piemiņas pasākumā. Viņa šajā reizē piemin ne tikai Latvijas Brīvības cīņu varoņus, bet arī savu turpat līdzās apbedīto brāli Voldemāru, kas krita svešā karā.
