Ilze Viņķele: līdz vakcīnai mums visiem kopā būs ar šo sērgu jātiek galā un tā jāsavalda.
Cilvēki ir noguruši no “Covid-19” ziņām, bet diemžēl tas skar katru no mums. Ne tikai slimus, bet arī veselus cilvēkus. Jau no pavasara mēs mācāmies sadzīvot ar dažāda veida ierobežojumiem, cenšamies saprast to pamatotību un jēgu. Gribam zināt, kā izvairīties no saslimšanas un vai saslimstot būs nodrošināta pilnvērtīga ārstēšana. Ar jautājumiem, kas izraisījuši visvairāk diskusiju sabiedrībā, vērsāmies pie veselības ministres Ilzes Viņķeles.
– Cik liels šobrīd ir medicīniskā personāla iztrūkums? Vai mēs nevaram nonākt Itālijai līdzīgā situācijā?
Viens ir pacientu skaits, bet otrs, ka slimnīcās arī mediķi saslimst. Tas nozīmē, ka pie augošas slodzes ir pieejams mazāks mediķu resurss. Piemēram, RAKUS šobrīd uz laiku jāsamazina dienas stacionāra pakalpojumi vairākās pozīcijās tieši tādēļ, lai sabalansētu karantīnā nonākušo kolēģu trūkumu. Lai tie cilvēki, kuri citos apstākļos varētu sniegt dienas stacionāra pakalpojumus, varētu nākt talkā apkopt “Covid” slimniekus.
Pavasarī ļoti masīvi mazinājām plānveida palīdzību, atstājot onkoloģiju, orgānu aizvietošanu, salīdzinoši šauras grupas. Mēs saprotam, ka tas dod nevēlamu efektu. Rindas ievelkas garākas, pacienti kaut kur pazūd, nenāk pie ārsta, un ielaistu slimību riski var pieaugt. Tādēļ šobrīd aktualizējam plānu par plānveida pakalpojumiem. Ja būs jāsamazina, lai tas notiktu ar vismazāk sāpīgo efektu.
Cilvēkresursu trūkums, ko ir pieredzējušās daudz bagātākas valstis par mums, ir drauds, ko ar naudu īsti neaizlāpīt. Premjers un finanšu ministrs saka, ka “Covid-19” vajadzības ir prioritāras un naudas būs tik, cik vajag. Bet par naudu ārstu nenopirksi. Vai nu viņš ir, vai nav. Bet kolēģi ir ļoti atsaucīgi. Ir kolēģi, kuri ir vai nu pensionējušies, vai nestrādā, un tur ir neliela rezerve. Un arī šobrīd tiek veidots modelis, kā nesertificēti ārsti var nākt palīgā.
– Vai līdzīgi kā citās valstīs redzat iespējas palīdzībai no Nacionālo bruņoto spēku puses?
Armijai ir teltis, un tas arī ir viss. Pavasarī, strādājot pie scenārija, ja būtu nepieciešami mobilie hospitāļi, mums ļoti laipni visai piemērotas telpas piedāvāja uzņēmums “Mikrotīkls”. Šobrīd, paldies par atsaucību, strukturētu piedāvājumu ir atsūtījusi Ķīpsalas izstāžu halle, ka vajadzības gadījumā pie viņiem varētu ierīkot papildu gultas. Bet mūsu krīzes komandas pieeja ir tāda, ka tie ir pavisam galēji risinājumi. Šobrīd esam gatavi plānveida pakalpojumu samazināšanai un privāto veselības pakalpojumu sniedzēju iesaistei “Covid-19” pacientu stacionēšanā.
– Pašlaik “Covid-19” slimo skaits aug visa pasaulē, dažbrīd ārkārtīgi strauji. Ir ziņas par vakcīnu izstrādi, bet tās neapšaubāmi nebūs pieejamas tuvākajā laikā. Un arī pēc izstrādes visdrīzāk ražotāji nespēs saražot apjomus, lai pietiktu visiem planētas iedzīvotājiem. Vai tas nozīmē, ka reāli ar šo slimību nāksies pārslimot lielākajai daļai cilvēku?
Es nemācēšu uz šo jautājumu atbildēt. Briti plāno jau decembrī sākt vakcinēt. Kā pareizi minējāt, tā būs bezprecedenta vakcinācijas vajadzība, un mēs to vienā rāvienā neizdarīsim. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka noteikti ierobežojumi, kas attiecas uz dalībnieku skaitu pasākumos, uz ceļošanu, uz dezinfekciju un masku valkāšanu sezonāli vismaz gadu, divus būs. Jaunākais Pasaules Veselības organizācijas pētījums liecina, ka jaunajam vīrusam ir sezonalitāte. Arī nākamgad vasarā būs brīvāk, varēs atvilkt elpu, bet rudenī vīruss atkal būs klāt. Es ceru, ka ilgāk par diviem gadiem šis ārprāts nevilksies.
– Vēl viens satraukums – par ģimenes ārstu nosūtījuma nepieciešamību testēšanai. Izskanēja pārmetumi, ka daudzas rekomendācijas ir pretējas – testēt pēc iespējas vairāk, tostarp Slovākijā testē visus iedzīvotājus. Kāpēc šāda izvēle?
Lūkojoties uz epidemiologu ieteikumiem – viņi saka, ka jātestē mērķtiecīgi, jo ir jēga izķert simptomātiskos pacientus. Mēs arī pavasarī pēc šāda algoritma testējām. Vasarā palaišana brīvi bija tādēļ, ka šķita, cilvēki varētu atmest ar roku un vispār nenākt testēties. Bija skaidrs, ka rudenī algoritmu varētu nākties pārskatīt. Mēs palūkojāmies uz kaimiņu pieredzi – somiem, igauņiem, austriešiem –, tur testē mērķtiecīgi. Mums ir jāatrod balanss. Pāris nedēļas šādu pieeju lietosim un skatīsimies, vai ir jāpapildina ar vēl kādām grupām, kurām pieteikšanās jāatvieglo. Paralēli mēs strādājam, lai palielinātu jaudu to kolektīvu testēšanai, kur konstatēts kāds “Covid-19” pozitīvs. Atstājam skrīningu, kur pamata grupas ir mediķi, ārstniecības iestāžu darbinieki un sociālās aprūpes centru darbinieki. Jāsaprot, ka visu laiku nāk jaunas zinātniskas atziņas un mēs tās vērtējam. Nav problēmas – ja atzīsim, ka algoritms nav optimāls, mainīsim.
– Testēšanas komplektu ir pietiekami? Cik ilgam laikam?
Pietiek. Bet ir sliktāk ar augstas raudzes testiem. Uzticamākajiem. Tos gan vēl nevar saražot tik daudz, cik gribētos. Valstīm ir kvotas, cik daudz ražotājs piešķir.
Runājot par slovāku pieredzi, kas visu populāciju notestēja, – tas bija skaidrs politisks lēmums. Eksperti nebija sajūsmā ne par lietderību, ne izpildījumu. Turklāt viņi testē ar testiem, kuru uzticība ir 50 procentu robežās. Tāda darbības imitācija.
– Visvairāk diskutētais jautājums neapšaubāmi ir maskas – te sabiedrība ir sadalījusies divās radikālās grupās. Un pa vidu ir tie, kas īsti netic, ka maskas var glābt no “Covid-19”, bet likumpaklausīgi tās lieto. Ko jūs teiktu šiem – vidēji mērenajiem?
Tiem, kas pa vidu, – lai viņi pieskata, ka deguns ir maskā. Maska nav zoda vai bārdas sildītājs, tai jānosedz deguns. Pavasarī atzinumi par maksām vēl bija diskutējami, bet tagad pētījumi skaidri un gaiši pasaka – maskas palīdz. Maskas neizglābs pasauli, bet ļauj kādu citu ierobežojumu neieviest.
Man tas ir ārkārtīgi būtisks faktors. Ja tas, ka es velku masku, ļauj strādāt veikalam, ļauj ilgāk strādāt kafejnīcām, kur cilvēki nopelna sev iztiku, tad mans pienākums ir masku vilkt. Vienalga, ko es domāju par valdību, “Covid-19” vai ķīniešiem.
Paņemsim piemēru – katram no mums ir gadījies nošķaudīties. Labi, ja paspēj to roku aizlikt priekšā. Ja jūs pret datoru šķaudāt, nošķaudāt to datoru slapju. Infekcija var būt jau cilvēkā iekšā, un viņš to var nezināt. Viņš nošķaudās, un viss paliek maskā. Bez maskas, piemēram, braucot autobusā, tas labums tiek uzdāvināts citiem. Ir, kas saka, – maskas ir pakļaušanās un nebrīves simbols. Man maska ir gluži pretēji – ilgāk brīvas un rīcībspējīgas sabiedrības simbols. Es uzlieku masku un zinu, ka varu iet uz veikalu, nevis piedzīvot laikus, kad veikals vispār ir ciet.
