Jelgavas skolēnu zinātniskajā konferencē šogad tika aizstāvēti 86 darbi. To tēmas bija daudzpusīgas – dabas zinību, humanitāro zinību un sociālo zinātņu sekcijās.
Jelgavas skolēnu zinātniskajā konferencē šogad tika aizstāvēti 86 darbi. To tēmas bija
daudzpusīgas – dabas zinību, humanitāro zinību un sociālo zinātņu sekcijās. Daudzi no autoriem izpelnījās atzinību pilsētas un arī valsts mērogā. «Ziņu» lasītājiem piedāvāsim ieskatu vairākās jauniešus interesējošās problēmās, kas atspoguļotas viņu pētījumos un secinājumos.
Kopš neatkarības atjaunošanas izglītības sistēmas nopietnākā problēma ir pedagoģisko darbinieku zemais atalgojums. Lai gan visu neatkarības laika valdību deklarācijās minēta nepieciešamība paaugstināt skolotāju darba samaksu, tomēr reālas pārmaiņas nav notikušas.
Alga un brīvais laiks
Skolotāja algas likme par 21 mācību stundu nedēļā ir 68 lati mēnesī, tātad tikai 80 procentu no tautsaimniecībā nodarbināto vidējās darba samaksas mēnesī. Skolotāji strādā caurmērā 38 stundas nedēļā, un tas izraisa pārslodzi un samazina darba kvalitāti.
Aptaujājām simts skolotāju no sešām Jelgavas un rajona skolām. Vidējā skolotāju alga, pēc mūsu aprēķiniem, ir 97,22 lati. Tā iespējama tikai, strādājot vairāk nekā vienu slodzi. Vairums pedagogu (76 procenti no aptaujātajiem) finansiālu apsvērumu dēļ strādā ļoti daudz, lai saņemtu lielāku atalgojumu.
Skolotāju pārējo ģimenes locekļu ienākumi vidēji ir 113,12 lati, bet 25 procenti no izglītības darbiniekiem ģimenē ir vienīgie pelnītāji. Trīs cilvēku ģimenē par šo algu var atļauties tikai paēst.
Skolotājiem ir ļoti maz brīvā laika, tāpēc lielākoties viņi to pavada kopā ar ģimeni, iet uz bibliotēku vai darbojas dārzā. Vēl aptaujā tiek minēti rokdarbi, ceļojumi, studijas, lasīšana, televīzijas skatīšanās, bērnu audzināšana, izstādes, piedalīšanās konkursos, suņkopība un citas nodarbošanās. Tās galvenokārt ir nodarbes, kam nav vajadzīgi lieli finansiālie līdzekļi.
Uz ārvalstīm ceļojuši tikai 27 procenti no pedagogiem, un šie braucieni galvenokārt bijuši komandējumi. Pārējiem skolotājiem nav bijis šīs izdevības, visticamāk, naudas trūkuma dēļ. Visbiežāk apmeklētās valstis ir Krievija, Baltkrievija, Vācija, Lietuva, Igaunija, Čehija, Slovākija un Polija.
Vidēji deviņi procenti skolotāju neapmeklē nekādus pasākumus. Tikai retais var atļauties aiziet uz kino, teātri, restorānu vai kādu koncertu biežāk nekā reizi gadā. Puse no aptaujātajiem turp dodas retāk nekā reizi gadā vai vispār tos neapmeklē. Tikai pieci procenti respondentu minēja, ka viņi apmeklē lasītavas, muzejus, diskotēkas, izstādes. Vai skolotāji ir neaktīvi cilvēki ar šauru redzesloku? Jāšaubās, visticamāk, ka viņiem vienkārši nepietiek resursu, lai savus plānus īstenotu.
Vismaz divreiz lielāku samaksu!
Izzinājām skolēnu viedokli, cik īsti vajadzētu maksāt skolotājam, lai jaunieši izvēlētos šo profesiju. Vēlamās algas apjoms svārstījās no 100 līdz 600 latiem. Vidējā samaksa, par kādu aptaujātie vēlētos strādāt skolā, pēc mūsu aprēķiniem, ir 242 lati. Zināms, ka Latvijā 1999. gadā skolotāja vidējā alga bija 111,41 lats*. Tātad, lai piesaistītu jaunus kvalificētus kadrus šajā nozarē, alga jāpalielina vismaz divas reizes. Seši procenti aptaujāto vēlētos strādāt šajā amatā par salīdzinoši zemu samaksu, tātad varam secināt, ka viņi tiešām ir izvēlējušies šo profesiju, neņemot vērā atalgojumu. Daļa izglītības darbinieku (31 procents) būtu ar mieru strādāt par divsimt latiem mēnesī. Valdībai šis skaitlis jāņem vērā, jo tās tomēr nav ļoti augstas prasības, lai nākotnē tās nevarētu izpildīt.
Pedagogi, kaut gan viņiem ir zema alga, godīgi pilda savus pienākumus. Liela daļa aptaujāto skolēnu (95 procenti) ir apmierināti ar savu skolotāju darbu. Tāpat atlikušo piecu procentu viedokli var uzskatīt par patiesu, jo par zemu samaksu skolā ienāk arī nekvalificēts darbaspēks. Tie parasti ir pedagogi, kam nav vajadzīgās izglītības. Skola ir spiesta pieņemt šādus darbiniekus, jo nav citas izvēles, un laimīga ir tā mācību iestāde, kurai ir visi skolotāji…
Skeptiski – par izglītības reformu
Lielākā daļa skolotāju skeptiski raugās uz jauno izglītības reformu plānu. Mācību gada pagarinājums izraisīšot tikai problēmas gan skolotājiem, gan audzēkņiem. Arī algas pielikums nedošot nekādu labumu, jo tas nav pietiekami liels. Skolotāju atbildes pauž skeptisku attieksmi:
– Mācību gada pagarinājums neattaisnos iecerēto. Triju nedēļu laikā nevar izlīdzināt visa gada skolēnu pārslodzi. Viņi jau maijā nespēj koncentrēties mācībām, kur nu vēl jūnijā!
– Labāk vajadzētu samazināt vispārējo slodzi vai pat pazemināt mācību līmeni.
– Nekādu pagarinājumu, jo, kad notiek eksāmeni, nav tik daudz skolotāju un mācību telpu, lai varētu normāli strādāt. Ja vidusskolēni raksta domrakstu latviešu valodā, pedagogam jālabo šie darbi un vēl jāmāca citi skolēni. Tas nav iespējams. Smieklīgs ir algas pielikums par 15 latiem, valstij nebūs iespējams pievilināt jaunus kadrus.
– Neredzu jēgu mācību gada pagarinājumam. Arī šāds algas pielikums nav vajadzīgs, jo 2003. gadā, kad samaksa būs šķietami lielākā, inflācija to būs jau «noēdusi». Pielikt piecus latus nav nekādas jēgas. Ja algu palielinātu divas reizes, tad varbūt.
Ģenerālstreiku – vismaz nedēļu!
Viens no veidiem, kā censties uzlabot skolotāju ekonomisko stāvokli, ir streiks. Ko par to domā skolēni?
– Atbalstu, jo skolotāja darba samaksa nav pietiekama. Tas var iespaidot izglītības kvalitāti. Skolotājiem nemaksā par visām stundām, kad viņš mājās labo skolēnu darbus un gatavojas nākamajai dienai.
– Neizdevīgs mēģinājums pierādīt savu taisnību.
– Domāju, ka streika ideja ir pareiza, bet izpildījumu varētu kritizēt. Kas tas par streika modeli – «pa vienai dienai uz maiņām»? Vajadzētu ģenerālstreiku vismaz nedēļu!
– Ir arī daudzas citas profesijas, kur nepieciešams algas pielikums.
– Skolotāji pievērsa uzmanību savām problēmām, bet viņiem pietrūka uzņēmības, un viss noklusa.
– Streiks ir bezjēdzīgs, zaudētāji ir tikai skolēni.
– Streikiem nebija nekādas jēgas, jo algas tāpat nepaaugstināja. Labums bija tikai tas, ka mums bija brīvdienas.
Lielākā daļa aptaujāto izprot skolotāju stāvokli, bet saprot arī to, ka valstī nav nepieciešamās naudas, lai ievērojami palielinātu darba algu.
«Ilgu laiku es nenostrādātu»
Lielākā daļa aptaujāto skolēnu (82 procenti) uzskata, ka skolotāja darbs ir ļoti grūts. Daudz respondentu nevēlas strādāt šajā profesijā tieši tādēļ. Lai uzturētu sevi un ģimeni, skolotāji strādā lielākoties pusotru divas slodzes. Tas ir nepieciešams, jo par vienu valsts maksā apmēram 65 latus*. Zināms, ka Latvijā pilnais iztikas minimums ir 83,04 lati vienam iedzīvotājam. Ja jāuztur vēl ģimenes locekļi, tad tas nav iespējams bez papildu ienākumiem. Septiņpadsmit procentu no aptaujātajiem uzskata, ka tas ir parasts ierindas darbs, un tikai viens procents domā, ka tas ir viegls.
Zemā skolotāju alga un neveiksmīgās reformas nerosina jauniešus izvēlēties darbu skolā. Par nākotnes nodomiem tika aptaujāti simt vidusskolēnu no Spīdolas ģimnāzijas. Lielākā daļa – 70 procentu – atzina, ka nevēlas kļūt par skolotājiem. Tikai pieci procenti no aptaujātajiem grib strādāt šajā profesijā, pārējie – 25 procenti – pieļauj domu, ka nākotnē varētu to izvēlēties. Viņus būtu iespējams pārliecināt, ja piedāvātu ievērojami lielāku samaksu nekā tagad. Likums par algas paaugstinājumu pedagogiem no 2000. gada marta to nenodrošinās: 6 līdz 15 latu pielikums pie tagadējās skolotāju algas daudz neiespaidos jauno pedagogu piesaisti darbam skolās. Tam nepieciešamas apjomīgākas reformas. Ja skolēniem būtu iespējams par vienu un to pašu atalgojumu izvēlēties skolotāja vai citu profesiju, tad astoņi procenti izvēlētos pedagoga darbu. Tas ir diezgan liels skaitlis, un, ja šie skolēni kļūtu par skolotājiem, visticamāk, nekādu problēmu ar kadru trūkumu nebūtu. Bet, lai tas notiktu, noteikti ir jāpalielina samaksa. Pārējie 92 procenti aptaujāto labāk izvēlētos strādāt citā profesijā, ja tiem piedāvātu tādu pašu atalgojumu kā skolotājiem.
Skolēni izglītības darbinieku darbu vērtē kā grūtu un interesantu, taču šaubās, vai pietiktu uzņēmības to strādāt. Lūk, populārākie viedokļi:
– Interesants darbs. Ja man ļautu, es arī pamēģinātu, bet ilgu laiku nenostrādātu.
– Skolā jābūt atbildīgam, ar stipriem nerviem. Ne visi skolotāji, kas strādā šajā profesijā, to spēj.
– Tas ir darbietilpīgs, prasa neatlaidību, stiprus nervus, iecietību pret skolēniem, kuri negrib mācīties (stundās trokšņo).
– Ne katrs spēj strādāt par skolotāju. Labi pedagogi ir jāciena, un nekādā ziņā nedrīkst ļaut viņiem aiziet no skolas.
– Darbs ir grūts. Jāmāk saprasties ar skolēniem, kas nav viegli, jo viņi dažreiz nicinoši izturas pret skolotājiem.
– Grūts darbs, jo nav viegli citam kaut ko «iefiltrēt».
– Diezgan apnicīgs darbs. Nepatīk, ja jālabo mājas darbi un ieskaites. Diezgan nogurdinoši.
– Jāstrādā ar vēl neattīstījušamies cilvēkiem – grūti un atbildīgi, aizņem daudz laika.
– Tas ir ļoti svarīgs Latvijas turpmākajai attīstībai. Tam noteikti jābūt labi apmaksātam.
Aptaujātie uzskata, ka skolotājam jābūt augsti kvalificētam un sagatavotam arī garīgi. Skolēni saprot pedagogu rūpes un atbalsta tos. Arī vecāki izprot problēmu, kas saistīta ar talantīgo skolotāju aiziešanu no skolas. Vecāki ir ieinteresēti, lai viņu bērni saņemtu pēc iespējas labāku un kvalitatīvāku izglītību, kas saistāma arī ar skolotāju atalgojumu.
* Latvijas statistikas ikmēneša biļetens. Rīga, jūlijs, 1999.
Gints Zvirbulis, Mārtiņš Būka, Spīdolas ģimnāzijas audzēkņi
