Latvijā ir ļoti daudz velcēšanai ideālu vietu ar līdzenu gultni.
Ja runājam par tādu makšķerēšanas veidu kā velcēšana, tad uzreiz teikšu, ka man īsti pie sirds šī nodarbe neiet. Jā, es to pieprotu, ir laiva, ir motors, ir GPS salikti punkti no dažādu upju un ezeru nostūriem, tomēr to saucu par samērā dīkdienīgu pasākumu. Daudz labu vietuNoteikti tam nepiekritīs liela daļa copmaņu, un es arī neuzstiepju savu viedokli. Pie mums Latvijā ir ļoti daudz velcēšanai ideālu vietu ar līdzenu gultni, tāpēc tiek izvilkti arī samērā iespaidīgi lomi. Ļoti labas velcēšanas vietas ir Burtnieks, Lubāns, Saukas ezers, Rāzna, Liepājas un Durbes ezers. Izcils velcētājiem ir Alūksnes ezers. Tāpat veiksmīgi lomi ir Alaukstā un Kāla ezerā. Un nevar aizmirst Lielupi un Daugavu. Visas vietas, protams, nenosaukšu. Nav arī vajadzības, jo katram velcētājam ir pašam vien zināmi rajoni. Es zinu copmaņus, kam velcēšana ir galvenais makšķerēšanas novirziens. Tā īsti neko citu viņi nemāk, toties var palielīties ar izciliem līdaku, samu un zandartu lomiem.Piemēram, tādā ezerā kā Burtnieks, nemaz citāda līdaku vai zandartu makšķerēšana nav īpaši loģiska, jo praktiski visur ir vienāds dziļums. Vienīgais izņēmums ir pavasaris, kad plēsoņas galvenokārt uzturas piekrastes jauno zāļu dzinumu rajonos, bet tā tas gandrīz ir visos stāvūdeņos. Burtniekā velce ir neatsverams makšķerēšanas veids.Starp citu, bija laiki, kad velcēšana aiz motora bija aizliegta. Jūs zināt, kāpēc? Tāpēc, ka kāds augstā krēslā sēdošs «prātgalvis» bija izdomājis, ka tā varot noķert pārāk daudz zivju! Tas fakts, ka mums bija, ir un būs ļoti «talantīgi» filozofētāji, kuriem savā darba atskaitē taču kāds krustiņš par it kā smagi paveiktu darbu ir jāievelk, nav novēršams, un ar to jārēķinās.Arī mūsdienās ir ezeri, kuros zivju resursu aizsardzības nolūkos makšķernieki nedrīkst izmantot laivas pat ar ekoloģiski tīrajiem un klusajiem elektromotoriem. Taču ideja ir jau pavisam cita un ņemta no rūgtās pieredzes grāmatas. Visiem šiem dzinējiem ir ļoti spēcīgi akumulatori. Savukārt tos «maliķi» var izmantot dažādām neatļautām zivju iegūšanas metodēm. Liegums ir loģisks, un sevišķi tas skar seklos un lielos Latvijas ezerus, kur, aizbraucot ar laivu aiz augstajiem zāļu puduriem, var darīt, ko vēlies, jo neviens no apkārtnes nespēs ne ko saskatīt, ne ko saprast.Viedokļi, inventārs un teorijas Varbūt daudziem viss var likties ļoti vienkārši. Iesēdies laivā, piekarini motoriņu, ielaid vizuli, atlaidies pret laivas bortu un sāc kursēt. Ne tik vienkārši, makšķerniek! Velcēšana prasa savu gudrību. Neko jaunu nepateikšu, bet ir makšķernieki, kas pēc vienas novelcētas sezonas metuši šai nodarbei mieru, jo gaidīto rezultātu tā arī nav sasnieguši. Daudz kas ir atkarīgs no pamatinventāra. Tā ir aukla, makšķerkāts un spole. Ir speciāli velcei domāti spiningi. Parasti to garums ir no 1,80 līdz 2,40 metriem. Garākus iegādāties vai izmantot velcei nebūtu ieteicams, jo laiva nav krastmala. Šeit domugraudam – jo garāks, jo elastīgāks – nav pamatojuma. Ar īsāku kātu vieglāk paņemt zivi, kā arī manevrēt pa laivu. Velcēšanai domātiem spiningiem testi ir ļoti dažādi. Galvenais – gribi copēt pa smalko vai vilkt zivi ar mieta palīdzību. Pat sasniedzot 300 gramu. Viss atkarīgs no makšķerkāta konstrukcijas īpatnības. Vienam spiningam pārsvarā strādā spicīte, savukārt citam kāts visā garumā. Vadmotīvi pašos pamatos ir ļoti vienkārši. Nav svarīgs testa pirmais cipars, bet otrajam nevajadzētu būt zemākam par 60. Labi, ja, virzoties uz makšķeres spices galu, būtu pēc iespējas vairāk gredzenu. Tas palīdzēs vienmērīgāk noslogot kātu, un caurlaides gala riņķi mazāk plēsīs auklu.Pārsvarā izmanto pītās auklas. Taču tas ir stipri individuāli, jo, kā zināms, pītā nestaipās. Ja gadīsies kaut kur aizķert velkamo mānekli un nebūs pareizi noregulēta spoles bremzīte, var sanākt pamatīgas nepatikšanas. Cik nav redzēts, kā lūst kāti vai ierauj spiningu ūdenī, jo ne laivu, ne motoru problēmas gadījumā nevar uz sitiena apstādināt. Pītās auklas ir vismaz sešas reizes dārgākas par monofilajām, bet toties ļauj kāta galam zibenīgi reaģēt uz katru mazāko pieskārienu. Es, piemēram, nezinu, cik efektīvi var piecirst zivi ar monofilo auklu, ja tā atlaista aiz laivas 80 metru tālu, bet tieši tas ir aptuveni minimālais nepieciešamais attālums, kādā jātur māneklis, velcējot seklos ezeros. Izturības ziņā pītā būs daudz reižu labāka un līdz ar to ļaus ietaupīt naudas maciņa biezumu, jo, kā zināms, labi vobleri nemaksā tikai pāris latu, bet gan pāris desmitnieciņu.Spoles. Ar tām ir nedaudz vieglāk. Galvenais, lai saietu virsū vismaz 100, bet vēl labāk, ja 150 metru auklas un cena veikalā nebūtu zem 20 latiem. Auklas uztīšanas kasetei jābūt no metāla. Es ieteiktu izmantot spoles ar «baitraner» sistēmu. Makšķerējam ar dzīvo zivtiņuManā skatījumā šī nodarbe ir daudz interesantāka un dinamiskāka. Sevišķi tas saistās ar copi ar dzīvo zivtiņu no laivas. Protams, ir arī savas problēmas. Vispirms jātiek pie mazajām ēsmas zivtiņām. Kā likums nosaka, tās nedrīkst saķert kādā citā ūdenskrātuvē un tad pārvest tur, kur paredzēta plēsoņu makšķerēšana. Šāda noteikuma iegansts ir saistīts ar dažādo zivju slimību izplatīšanos vai pārnešanu no vienas ūdenskrātuves uz otru. Atklāti sakot, es gan neesmu dzirdējis, ka kāds inspektors būtu sastādījis attiecīgu protokolu, bet lai tas paliek likumdevēju ziņā. Nesākšu gari un plaši stāstīt, kā makšķerēt ar dzīvo ēsmu, bet pieminēšu dažas būtiskas lietas, par ko varbūt viens otrs nav aizdomājies. Ja runājam par makšķerkātu, vislabāk izmantot fīderi vai mačkātu ar testu līdz 60 gramiem. Tiem būs lokanas un elastīgas spices, kas spēcīgāka metiena brīdī neļaus dzīvajai zivtiņai atrauties no āķa. Neiesaku izmantot pludiņam spilgtas krāsas. Sevišķi tas attiecas uz seklām vietām. Plēsoņas, piemēram, līdakas, nebūt nav tik glupas, kā dažs makšķernieks uzskata. Paņemot dzīvo zivtiņu mutē un ieraugot sev aizmugurē «vizināmies» spilgti sarkanu boju, jo vienam otram šķiet, ka līdaku makšķeres pludam jābūt vismaz 20 gramu smagam, tā zibenīgi mēģinās no ēsmas atbrīvoties. Atgriežoties pie pludiņa izvēles – pilnīgi pietiek ar 10 – 12 gramu smagumu. Krāsojiet to pilnīgi melnu vai citā krāsā, bet noteikti tumšu. Metāla pavadiņai jābūt elastīgai un mīkstai. Nevajag jaukt pavadas velcēšanai ar pavadām, kas domātas copei ar dzīvo zivtiņu. Āķi nenostiprinām pavadas galā caur griezuli un vēl karabīni. Ar šādu dzelžu daudzumu «aprīkota» dzīvās zivtiņas mugura vai lūpa liks aizdomāties pat pusaklai plēsoņu omei vai opim. Griezulis noteikti atrodas pavadiņas augšpusē pie pamatauklas. Savukārt pie pēdējās būs piesieta karabīne ērtai pavadiņas nomaiņai. Āķim ir kontakts tikai un vienīgi ar metāla pavadiņu, kuras galā parasti ir pinuma cilpiņa. Nav jābūt ģēnijam un jāpretendē uz zinātnisko grādu, lai izdomātu, kā šo dzelksni savienot ar cilpiņu. Kad izdarīt piecirtienu? Viedokļi ir dažādi. Es daru šādi: ja dzīvā zivtiņa aizāķēta aiz muguras, pēc plēsoņas copes ilgāk par 15 sekundēm negaidu, bet, ja aiz lūpas, tad gaidu reizes divas ilgāk. Savus jautājumus varat uzdot man portāla «Copes lietas» ekspertu sadaļā. Ne asakas!
