Trīs dienās cauri Latvijas Ziemeļaustrumiem.
«Mēs iztēlojamies Latviju kā margrietiņas ziedu ar skaistām, lielām, bet ne pārāk daudzām ziedlapām. Jau vairākus gadus ziemā saplānojam un vasarā apbraucam kādas «ziedlapiņas», jo tas ietilpst sena sapņa īstenošanā – apceļot savu dzimteni pa robežpagastiem. Plānošanā mums palīdz a/s «Preses nams» 2001. gada enciklopēdiskais izdevums «Latvijas pagasti», kur apkopota izsmeļoša informācija par visiem mūsu valsts 492 pagastiem,» atklāj Jāzeps un Pārsla Oši, kuri trīs dienās, tūkstoš kilometros, pa daļai grunts ceļos un sarunās ar vietējiem šovasar izbaudīja Vidzemes ziemeļus. Lūk, fragmenti no viņu stāsta!Jūtam, kā burbuļo avoti Pirmajā dienā apciemojām Launkalnes pagastu, kas slavens ar to, ka jau 1584. gadā tur katoļi uzcēluši kapelu. Neilgi pirms Smiltenes krustojuma ir 180 metru augstais Būdas kalns, bet mēs apskatām Silavas dendrāriju, kas atrodas divus kilometrus Smiltenes virzienā, tomēr redzam tik vien kā no ceļa, jo zāle gara un iebraukšana jāsaskaņo ar īpašnieku. Rankas pagastā nogriežamies pa labi no šosejas uz Rutkaviņas avotiem. Norādes gan skaistas, bet pēdējā liek kāpt pāri dzeloņdrāšu žogam un simts metrus doties pa garu zāli, tāpēc izvēlamies celiņu pāri laukam un skatām ļoti augstu un stāvu Gaujas kreiso krastu, kā arī neredzam, bet jūtam, kā tie avoti burbuļo. Rankas pagasta nosaukums radies no Tālavas zemju virsaiša Tālivalža dēla Rameiķa vārda. Tur iebraucam skatīt Rankas muižas ansambli. Vecās muižas drupas privatizētas. Vārti gan atjaunoti, bet žogs priekšā. Toties veco muižas «rūpniecisko sektoru» gan var brīvi apskatīt.Pa Gulbenes ceļu un gar Gaujas malu iebraucam Velēnā, kura jau ir Lizuma pagastā. Tas 16. gadsimtā piederēja Tīzenhauzenu dzimtai. Vēlāk Polijas un Zviedrijas karaļi teritoriju sadāvinājuši saviem padotajiem dienesta kalpiem. Pirms tam ceļa kreisajā pusē var redzēt akmeņu un betona veidojumu Gosupes velnu, bet, kas tas tāds un kāpēc izveidots, neuzzinājām. Savukārt Lizumā saimnieko slavenais «Dimdiņu» kāpostu audzētājs un pārstrādātājs. Nepilnu kilometru aiz Lizuma robežas aizvijas ceļš uz Ranku, pa kuru dodoties līdz pagasta robežai, var ieraudzīt Jāņukalnu un tā lielo akmeni. Atgriežoties uz Tirzas ceļa, garām Torņkalnam var iebraukt Tirzā, kur interesi raisa Svētavots un luterāņu baznīca. Vēl mūsu apciemojumā ir Lejasciema pagasts, 80 procentu tā aizņem meži, Sinole, Zeltiņi, kurus PSRS armijas vadība izvēlējās savu plānu īstenošanai, izbūvējot kodolraķešu bāzi, kas tagad pamazām grūst. Redzam arī Alsviķu pagastu, kur gadījāmies 1931. gadā celtās skaistās skolas izlaiduma burzmā, bet nakšņojam Jaunalūksnes pagastā.ES robežpagastā krievu valodaOtrajā dienā vispirms pieturam Malienas pagasta Brencī, kur apskatām interesantu skolu, caurbraucam Mālupi, līdz nonākam Liepnā, kur redzam par teritoriālās reformas naudu atjaunotas pagastmājas, skolas un sabiedriskos objektus. Uzkrītoši. Nemanot nokļūstam nākamajā ES robežpagastā – Pededzē. Tur dzirdam tikai krievu valodu un redzam sakoptus padomju laika pieminekļus. Netālu no Alūksnes atrodas 198 metrus augsts Garjuru kalns. Tomēr tur kalns pie kalna, un īsti pat nepamanām, kurš tas īstais milzenis bija. Tālāk braucam Ziemeru virzienā un nejauši ieraugām kartē neminētu norādi uz kādām pilsdrupām ezera malā. Pieturam, bet izrādās, ka tas ir privātīpašums. Kamēr vilcināmies, ko darīt, mums jau māj ar roku, lai braucam iekšā. Skaisto ezera krastu, parku un drupas kādam rīdziniekam izdevies privatizēt, un 17 gados viņš sakopis visu apkārtni. Gar Bārdaskrogu var redzēt veco Rīgas – Pleskavas šoseju, zem kuras ir divi akmens mūra tilti. Savukārt Drusku pilskalns ir stāvākais Latvijā un ar tūrisma taku. Nobraucam gar Renciem, lai nofotografētu Naudas akmeni – tas ir krāsains un liels. Arī Jaunlaicenes pagastā priecē vienreizēji skaista daba, sakoptas sētas un vecās muižas ēkas.Turpinām ceļu Apes pilsētas lauku teritorijā, kur 1919. gada vasarā faktiski sākās Latvijas atbrīvošanas cīņas un somu, igauņu un latviešu spēki izcīnīja pirmo uzvaru pret boļševikiem.Izriņķojot vēl pa dažām vietām, nokļūstam Valkā un netīšām iemaldāmies arī modernā un mutuļojošā Valgā, bet metamies atpakaļ, jo nav līdzi pases. Naktsmiers bijušā spirta brūzīNakšņojuši «Ausmās», kas ir senais Omuļu muižas spirta brūzis, ko kādam latgaliešu pārim izdevies atpirkt no mantiniekiem, dodamies uz mūsu ceļojuma augstāko ziemeļu stūri – Kārķiem, kur atjaunotais tautas nams aicina uz sabiedrību aktivizējošiem pasākumiem. Viss notiek! Vēl mūsu sarakstā ir Ēveles pagasts ar bagātu vēsturi, Jercēni, kam novada īpašnieka ģerbonī bijis vīrs ar jēreni galvā, Kaņepju dižozols, kas ir trešais resnākais Latvijā, Strenči ar savām «ķerambedrēm» asfalta vietā, un vairāki dabas objekti Mellupes ietekas akaimē.Ieripinām Valmierā un dodamies uz Kauguru pagastu, kur 1802. gadā notika slavenie nemieri, sapulcējot ap trīs tūkstošiem dažādi apbruņotu zemnieku. Savukārt Liepā 1739. gadā sākās latviešu zemnieku atmoda ar pirmajām brāļu draudzēm. Te ir arī smilšakmes izdēdējumi ar daudzām alām, kas katram jāredz.
