Velga Krile «Svētlaimīgo sala», «Pils», 1999.
Velga Krile «Svētlaimīgo sala», «Pils», 1999.
«Nepārspīlējot varētu teikt, ka ikviena jauna tikšanās ar Velgas Kriles dzeju ir ne vien spilgta dzejnieces neapšaubāmi nozīmīgā poētiskā talanta izpausme, bet arī apliecinājums viņas poēzijas mūžīgajai aktualitātei.» Tā par Velgu Krili, kura nu jau deviņus gadus ir aizsaulē un kuras mantojums vēl pārlieku maz apzināts, raksta dzejnieks Leons Briedis.
Šoreiz dota iespēja iepazīties ar V.Kriles lugām, meklējot līdzības ar viņas dzejas pasauli, kas savādi laikmetīgu simbolu un zīmju valodā lasītāju uzrunā pati. Daudz minētajā latviešu oriģināldramaturģijas nīkulībā V.Kriles lugas ir atradums un vieš domas par to, cik tālu autore bijusi no tukša teatrālisma un intelektuālas drūzmas.
Izlasē iekļautās piecas lugas, kas tā vien gaida iestudējumus uz teātru skatuvēm, ir viens no retajiem gadījumiem, kad dramaturģija var būt negaidīti saistoša lasāmviela ne tikai teātra mākslas profesionāļiem. Uzdrošinoties pārfrazēt autori – pārņem godbijība un lepnums par to, ka «manā zemē ir tādi vārdi».
