Kad dažādās krāsās steidz izziedēt pēdējie miķelīši un, rudenīgā vēja mudinātas, matos ieķeras dzeltenas kļavas lapas, dzīvos nāk apraudzīt veļi.
Kad dažādās krāsās steidz izziedēt pēdējie miķelīši un, rudenīgā vēja mudinātas, matos ieķeras dzeltenas kļavas lapas, dzīvos nāk apraudzīt veļi. Vēl pavisam nesen viņu eksistencei neticēju – nebiju tos ne dzirdējusi, ne redzējusi. Man šķita amizanti, kad Simjūda dienā mamma pirms gulētiešanas uz galda atstāja ēdienu, lai veļiem būtu ar ko mieloties, bet no rīta tas pat nebija aizskarts. Arī citu stāstītais par veļu laikā naktī dzirdētiem soļiem un klauvējienu pie loga manī izraisīja smīnu. Taču pirms pāris gadiem es guvu pārliecību, ka mirušie mūs tomēr apciemo…
Tas bija kādā pavisam parastā rudens naktī veļu laikā. Guļot lauku mājā, es uztrūkos no dīvaina trokšņa. Šķita, ka bēniņos kāds staigā. Soļi bija lieli, bet nesteidzīgi un atbalsojās te vienā istabā, te citā. Iedomājos, ka tas varētu būt vējš vai zagļi, lai gan zināju – vējš tur netiek iekšā, arī zagt tur nav ko, jo bēniņi tukši. Bruņojusies ar apņēmību tomēr atklāt laupītājus, izlavījos ārā, taču nobijos ne pa jokam, kad sapratu – bēniņos nav cilvēka, jo nebija pieslietas kāpnes, pa kurām tajos nokļūt. Es vēl aizvien sev negribēju atzīt, ka ticu veļiem, un atlikušās stundas līdz rītam pavadīju nomodā. Man bija bail no tā, kam neticēju. Dienā par savu dīvaino viesi nevienam neteicu, taču, kad nākamajā naktī izdzirdēju to pašu, man bija vienalga, ko par mani padomās, un piedzīvoto izstāstīju mammai. Viņa nesmējās. Vien paskaidroja, ka tas droši vien bijis lietuvēns, un iedeva no vecāsmātes atvesto baznīcā svētīto ūdeni, koka zariņu un pūpolus, norādot, kas jādara. Es mazliet uzjautrinājos par sevi, kad, staigājot pa māju, kvēpināju kadiķi un slacīju ūdeni, taču biju ar mieru darīt visu, lai tikai lietuvēns atgūtu mieru. Pēc tam naktī mājā bija kluss. Mirušie tomēr mūs apciemo.
Kopš tā gadījuma pagājuši pāris gadu, un tagad uz veļu laiku es raugos citādi. Man tas pat patīk, jo ir savāds. Tad no zemes paceļas savāda migla un savādi naktī izklausās tik ierastie mājas trokšņi. Un svecei ir savāda liesma, jo pie tās sildās mirušie. Es veļu laiku gaidu, lai vēlreiz satiktu savus tuviniekus. Ja viņi sadomātu ar mani parunāt, beidzot rastos izdevība viņiem pateikt to, ko, dzīviem esot, es domāju, taču skaļi izpaust nepaspēju, nemācēju, neuzskatīju par vajadzīgu, jo likās – viņi taču to zina.
Tagad bieži mēģinu rast atbildi uz jautājumu, kāpēc visi man tuvie cilvēki nomiruši rudenī. Esmu izdomājusies krustu šķērsu par šo dīvaino sakritību, taču izskaidrot to nespēju. Varbūt viņi gribējuši aiziet un atgriezties vienā – veļu – laikā, lai citkārt par sevi neatgādinātu, lai rudenī, pieskaroties ar lietus lāsēm, vēlreiz noskūpstītu mani, lai, ietinot miglas segā, apskautu. Viņi, šķiet, citādi nevar. Un citādi nevajag.
