Jāsecina vien būs, ka esam patiesi unikāla valsts. ES, kurā tikai nesen iestājāmies, varēsim sniegt savu nenovērtējamo ieguldījumu. Protams, ne jau ekonomisko, bet politiskās kultūras un politisko intrigu vērpšanā gan.
Jāsecina vien būs, ka esam patiesi unikāla valsts. ES, kurā tikai nesen iestājāmies, varēsim sniegt savu nenovērtējamo ieguldījumu. Protams, ne jau ekonomisko, bet politiskās kultūras un politisko intrigu vērpšanā gan.
Šoreiz lai paliek vietējā pagastu politika. Intrigu vērpēju uzmanības centrā nonākusi iespējamā eirokomisāra kandidāta persona. Jau februārī, kad valsti vadīja Einars Repše, pietiekami daudz interesantu intrigu tika vērptas ap viņa izvirzīto tobrīd ārlietu ministri Sandru Kalnieti. Nevienam jau, godīgi sakot, nekas pret viņas kandidatūru nebija iebilstams. Vien visus “Jaunā laika” koalīcijas partnerus tramīgus darīja veids, kā premjerministrs izvirzīja šo kandidatūru. Kaut gan, nekas dīvains, ņemot vērā E.Repšes neordināro personību, tas nebija. Tikpat dīvaina pēc daudzu mēnešu S.Kalnietes “stažēšanās”, esot par Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisāra “ēnu”, tagad liekas jezga, kas savērpusies ap viņas kandidatūras galējo apstiprināšanu.
Laikā, kad S.Kalniete tika izvirzīta un apstiprināta pirmo reizi, varēja pārmest, ka nenotika nekādas konsultācijas koalīcijas partneru starpā. Tāpat faktiski netika izvērstas plašākas sabiedrības diskusijas par to, ko Latvijai vispār nozīmē šāds amats vienā no nozīmīgākajām ES varas struktūrām. Tagad, kad pienācis pēdējais brīdis izšķirties, kurš kandidāts mūsu valstij būs tas piemērotākais, savstarpējais partiju tirdziņš kļuvis jo intensīvs. Īpaši jocīgi tas izskan šobrīd, kad pārējās 24 ES dalībvalstis savus kandidātus jau sen nosaukušas. Faktiski neviens pret Kalnietes kundzes piemērotību šim amatam un viņas profesionalitāti pēc būtības neiebilst. Vienīgi atrunas – Latvija savu kandidātu nosauks tikai pēc tam, kad būs skaidri zināms, kāda atbildības joma mūsu eirokomisāram tiks uzticēta, īpaši nepārliecina. Drīzāk vedina domāt, ka vai nu tiek ieturēta pauze, lai liktu panervozēt tiem, kas atbalsta Kalnietes kundzes kandidatūru, vai arī valdošā koalīcija turpina pati savas iekšējās vienošanās.
Kā viena no iespējamām alternatīvajām kandidatūrām pašlaik izvirzīta Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre. Viņa pati gan pasen savu kandidatūru “noņēma”, tomēr vakar no rīta tā no jauna izskanēja kā “Zaļās” partijas priekšlikums. “Zemnieki” par savējo kandidatūru vēl tikai lēma vakar vakarā, kad komentārs jau tika nodots salikšanai, tomēr, šķiet, arī viņi atbalstīs šo kandidatūru. Kā trešā alternatīva divām kundzēm Latvijas Pirmā partija izvirzījusi pašreizējo ekonomikas ministru Modri Lujānu. Var jau teikt, ka trīs lietas – labas lietas, tomēr šī nav tā reize, kad ir vēlme ironizēt. Pirms kāda laika izskanēja Briseles “silts” ieteikums, no Latvijas par eirokomisāra kandidātu izvirzīt sievieti. Protams, nevienam nav tiesību saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem uzspiest mums savu gribu, tomēr Eiropā acīmredzot ir pieraduši pie civilizētākas iekšējo politisko jautājumu kārtošanas. Iespējamās eirorokomisāra kandidatūras sakarā vakar Ministru prezidentam Indulim Emsim bija paredzēta telefonsaruna ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Durau – Barrozu. Sarunas temats bijis pārrunāt gan komisāra izvirzīšanas procesu, gan arī to atbildības sfēru, kuru varētu uzticēt Latvijas izvirzītajam komisāram. Vēl Emša kungs vēlas tikties ar Barrozu jau tuvākajā laikā, lai skaidrotu šos pašus jautājumus, jo, redz, “tikšanās ir svarīga, lai saprastu vairāk par lietām, kā viss sakārtojas”.
Vai tad valdības vadītājs ir pirmkursnieks, kurš neko nesaprot no lielās politikas? Vēl jo vairāk, ja viņš atzīst, ka eirokomisāra amats neiekļaujas “politiskajā tirgū”, jo tiešā veidā nav orientēts uz Latvijas interešu lobēšanu. Tas jau ir skaidrs. Velkot garumā, lobētas tiek intereses iekšējai lietošanai.
