Atnākot pavasarim, nevar nepamanīt riteņbraucēju aktivizēšanos piesētu ielās. Jelgava nav izņēmums. Cilvēki runā, ka velobraukšana šajos krīzes laikos kļūst arvien populārāka un ka šo sabiedrības pievēršanos divriteņiem veicina degvielas un sabiedriskā transporta cenu kāpums. Iepriekšējo nedēļu pavadīju Kopenhāgenā, ko varētu uzskatīt par riteņbraucēju Eiropas sirdi (ja pieņemtu, ka tai ir divas sirdis un otra ir Amsterdama), lai iepazītos ar dāņu riteņbraukšanas tradīcijām un iemesliem, kādēļ viņi ar velosipēdiem brauc tik daudz. Tiekoties gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan Dānijas Velobraucēju federācijas prezidentu un vienkārši redzot, kas notiek uz ielām, man radās skaidra pārliecība – ir muļķīgi uzskatīt, ka velosipēdu izvēlas tas, kuram nepietiek naudas personīgajam transportam vai autobuss liekas par dārgu. Lasot «Zemgales Ziņu» 3. aprīļa rakstu par velomodes atgriešanos, rodas skumjas pārdomas par pausto uzskatu, ka pat «bagātie dāņi» izvēlas velobraukšanu, jo ir pārāk dārgi pārvietoties ar auto. «Bagātie dāņi» man iepriekšējā nedēļā stingri uzsvēra, ka viņi divriteni izvēlas, jo tas ir ātri, ērti un veselīgi, un to nedrīkst uzskatīt par nabago cilvēku pārvietošanos. Tieši par to mums, latviešiem, derētu padomāt – riteņbraukšana nav nabago cilvēku nodarbe. Tā ir ērta un galvenokārt veselīga nodarbe. Dānijā atrodama dažāda veida statistika par to, kā velobraucēju skaita izmaiņas ietekmē to slimnīcu pacientu skaita palielināšanos, kuri sūdzas par sirds, liekā svara un citām mazkustības problēmām. Es runāju ne tikai par svētdienas vizināšanos ar ģimeni vai trakulīgiem jauniešu izbraucieniem. Es velosipēdu redzu kā ikdienas transporta līdzekli. Varam teikt, ka mums Jelgavā nav īsti kur braukt ar divriteni, ka uz ietvēm izveidotie veloceliņi nav ērti ne gājējiem, ne braucējiem. Kopējai attīstībai jānotiek soli pa solim – būs vairāk velobraucēju, būs vairāk iekārtotu vietu. Svarīgi ir izdarīt izvēli braukt.
