Cilvēku dzīve ieguva pavisam citus apgriezienus no tā brīža, kad tika izgudrots divritenis. Kopš tā laika princips tika pilnveidots, klāt nāca vēl vairāki riteņi…
Cilvēku dzīve ieguva pavisam citus apgriezienus no tā brīža, kad tika izgudrots divritenis. Kopš tā laika princips tika pilnveidots, klāt nāca vēl vairāki riteņi… Tomēr cilvēks, lai cik pēc dabas slinks būdams, arī automobiļu un lidaparātu ērā saglabājis tieksmi mīt pedāļus. Pārliecinātākos riteņbraucējus nav spējis apturēt ne kādreizējais braucamrīku deficīts un izvēles nabadzība, ne veloceliņu trūkums. Pat otrādi: kamēr autobraucēji šķendējas, grabinādami naudu benzīnam, rīdami putekļus un mērīdami ceļa seguma bedres, riteņbraucēji par to tikai pasvilpo un – dodas ceļā.
Savulaik Rīgas Dome jautājumu par veloceliņu ierīkošanu mūsu metropolē pacēla politiskos augstumos. Tika «no jauna izgudrots divritenis», iedzīvotājus aģitējot par nepieciešamību sagādāt pienācīgas ērtības velobraucējiem (lasi: īstenot ienesīgu projektu). Daži celiņi arī tapa (piemēram, pāri Ķīpsalai), taču pāris gadu laikā pa tiem aizripojis tikai rets kājminamais braucamrīks. Toties pa ietvēm ik pa brīdim drāžas riteņbraucēji, lavierēdami starp gājējiem un biedēdami večiņas. Varbūt būtu bijis prātīgāk, ja domnieki veloceliņiem iztērēto naudu būtu izlietojuši velosipēdistu izglītošanai un audzināšanai?
Laukos divritenis «topā» bijis vienmēr. Pastniekiem pat tiek piešķirti dienesta velosipēdi. Divritenis ir pietiekami ātrs, ērts un, galvenais, lēts braucamais. Un kur nu vēl – veselīgs.
Īpaši šovasar vērojama velobraucēju skaita palielināšanās. Un ne jau tāpēc, ka būtu nākuši klāt īpaši veloceliņi. Vienkārši ērtību nomocītie cilvēki izjūt lielāku vajadzību izlocīt kaulus. Vēl gan velosipēdu lietošanas ziņā neesam ne tuvu Eiropai, taču pamazām urbanizācija un transporta plūsmas blīvuma palielināšanās arī mūs arvien pārliecinošāk orientē uz kājminamo pārvietošanos. Un tam nav nepieciešami ne īpaši politiski lēmumi, ne speciālu celiņu ierīkošana. Labi, protams, ja tādi ir (gar Liepājas šoseju Durbē, piemēram), taču, saprātīgi respektējot pārējo kustības dalībnieku intereses, lieliskus maršrutus var veikt arī pa vispārējas lietošanas ceļiem. Šajā ziņā Zemgale ir ļoti pateicīga: nav stāvu kāpumu, puslīdz labas iespējas rast naktsmītni un – daudz ko redzēt. Velotūrisma patriots Tērvetes sanatorijas direktors Miķelis Gediņš, piemēram, iesaka maršrutu Saldus – Zvārdes poligons – Karaļavoti – Auce – Īle – Tērvete. Ja kādam kilometru skaits šķiet par lielu, var atbraukt uz Tērvetes Dabas parku, kur ierīkoti dažādas grūtības pakāpes un garuma velomaršruti, kas spēj dot pamatīgu enerģijas lādiņu ilgam laikam.
Zemgali šovasar iecienījuši arī ārzemju velotūristi. Īpaši aktīvi ir vācieši. Viņu rīcībā ir vienīgi satelītkarte un vēlēšanās kustēties. Kas traucē mums? Trūkst celiņu? Īpaši izstrādātu maršrutu? Uzņēmības? Visa tā ir pietiekami, lai Zemgali vismaz vasarās pārvērstu par velobraucēju valstību. Starp citu, šajā virzienā sākusi domāt arī Jelgavas pilsētas Dome: kad ideja būs «nobriedusi» un īstenota, iespējams, ieguvēji būsim visi.
