Rudenī šķita, ka pavasari vairs nesagaidīšu. Nu tas ir pienācis, un es vēl pagaidām esmu tepat. «Zemgales Ziņās» viedokļu rubrikā trīs braši vīri izsakās par 16. martu un leģionāriem.
Rudenī šķita, ka pavasari vairs nesagaidīšu. Nu tas ir pienācis, un es vēl pagaidām esmu tepat. “Zemgales Ziņās” viedokļu rubrikā trīs braši vīri izsakās par 16. martu un leģionāriem. Ceturtais, bijušais leģionārs, raksta par atceres dienu Lestenē. Mēs esam tikai putekļi pasaules vējos. Kad mūsu vairs nav, par mums aizmirst vai arī katrs izsakās, kā iedomājas. Ja nu es te vēl esmu un domas skaidras, būs man arī jāteic kāds vārds.
Kāpēc latvieši karojuši 75 valstu armijās?
Mans sencis, kas bija dzimis ap 1760. gadu un ne jau Latvijā, centās cara ierēdņiem – muižu revīziju aktu sastādītājiem – iestāstīt savus dēlu dēlus par savējiem, lai izmantotu priekšrocību, ka valstī ienākušo pirmā paaudze netiek pakļauta karadienestam. Protams, tas viņam neizdevās. Iekārtot visus par saimniekiem arī nebija tik vienkārši. Pēc vairākām paaudzēm, kad dienējamie gadi vairs nebija tik gari, no viņa ģimenes gandrīz vienlaikus divi dēli iestājās Maskavas un Petrogradas kara skolās, lai tāpat kā citi iegūtu izglītību “pie visa brīva”. Tā vairojās latvju virsnieku skaits cara armijā. Tāds virsnieks vairs nebija “prasts muižnieks” un varēja staigāt paceltu galvu kaut pašam grāfam Pālenam gar degunu. Palasiet dzejnieka A.Pumpura biogrāfiju – tur tas pats. Ja mazās tautas pārstāvis nevar sevi citādi pacelt augstāk, viņam jāceļas vien pašam, tādējādi vairojot savas mazās dzimtenes slavu. Kā jau zināt, vārds “kolaboracionists” pie mums nav populārs pat kā lamu vārds. Bija jau pierasts karot citos apgabalos un tautās. Bērnu dienās kādā žurnālā lasīju, ka arī franču ārzemju leģionā latviešu puiši uzklīduši. Pēckara trimdas laikos darbības mehānisms droši vien nebija tāds pats. Tā arī tās 75 valstis varēja būt.
Kāpēc latvieši bija Otrā pasaules kara cīnītāju rindās? Pēc ģeogrāfiskā stāvokļa jau no seniem laikiem mūsu zemīte ir karu krustceļos. Kā dziesmā dzied:
Kungi, karu uzsākuši,
Aicin” manu jaunbāliņu.
Pirmo pasaules karu latviešu strēlnieki beidza ar revolūciju. Daļai bija jāapbrauc puspasaules, līdz tika mājās, kur pa to laiku mazliet jaunāki zēni bija izcīnījuši brīvu Latviju. Pēc 1940. gada ar komunisma varu padraudzējušies, Latvijā iebrūkot vācu armijai, bija spiesti doties pa veco strēlnieku pēdām uz austrumiem un karot sarkano pusē. Vācieši tā sauktajā latviešu leģionā iemanījās sadzīt skaitliski daudz vairāk. Atradās arī pa kādam brīvprātīgajam, kas domāja izrēķināties ar boļševikiem par pāridarījumiem ģimenei, bet vairumā gadījumu iesauca piespiedu kārtā. Kādam izdevās arī pamukt. No manas mammas četriem brāļiem vecākais no vāciešiem atpirkās ar cūku, otrs nebija armijā ņemams, jo zirgs ar dzelzs mietu viņam bija stipri savainojis kāju. Trešo paņēma armijā, pēc ievainojuma palaida atvaļinājumā, un viņš pamanījās pazust leišmales krūmos. Ceturtais pēc smaga locītavu reimatisma un gulēšanas slimnīcā neatgriezās ne armijā, ne tēva mājās. Kad ienāca krievi, mobilizēja visus pēc kārtas, pat ar cūku atpirkties nevarēja. Lai varas maiņās izdzīvotu, latvieši bieži teikuši: “Kāda valdība ir, tāda jāklausa.” Tie puikiņi 18 – 20 gadu vecumā, kas tika iesaukti un uz fronti aizdzīti, bija daudz bērnišķīgāki par mūsu šodienas jauniešiem ar tagadējo informācijas plūsmu. Zem vācu virsnieku komandas viņi jutās pat drusku apjukuši, tomēr karošanu uzskatīja par darbu: ja es nešaušu, šaus uz mani. Pie darba viņi bija radināti vairāk nekā mūsdienu jaunatne. Kad vāciešiem karošana krievu purvos sāka piesvilt un viņi tur pirmo reizi palaida kopā 15. un 19. latviešu divīziju, lai aizbāztu frontes robu, puikiņi sevi tomēr sajuta par īstu spēku un tika ar krievu nosprostojumu galā. Ja līdz šim vācieši bija brīnījušies par “Teufelsvolk”, kur katrs pa trīs valodām zina, tagad viņi brīnījās par karotprasmi. Puiši sajuta savu vienību un spēku, to, ka viņi nav sliktāki karotāji par saviem tēviem, – tas arī bija 16. marts.
Runā, ka krievi cienot Putinu par to, ka viņš atjaunojis tautas pašcieņu. 16. marts latviešu puikām bija tāds pašcieņas atjaunojums.
Laiks rit. Vēl kādi gadi, un varēs pārtraukt svinēšanu, to veco vīru paliek arvien mazāk. Varēs nesvinēt tāpat kā Cēsu kaujas piemiņas dienu pirms Jāņiem vai Latvijas atbrīvotāju piemiņas dienu augustā.
Vēl par Daugavas Vanagiem. Pirmās brīvvalsts laikā bija Latvijas atbrīvošanas kara atvaļināto karavīru biedrība ar vanaga simbolu, ko tagad lieto Daugavas Vanagi. Cik atceros no tēva teiktā, pie karavīru biedrības bijusi arī Daugavas Vanagu nodaļa, tādēļ to sākumi nav trimdā, tas ir tikai turpinājums.
Par baltu vienības dienu. Tā nav bezjēdzīga, bet gan nerealizēta diena. Ap 1938. gadu daudz runāja un rakstīja par Baltijas vienību, bet nevarēja vienoties. Ja būtu to izdarījuši, varbūt Padomju Savienībai 1940. gadā tas kumoss būtu grūtāk aprijams nekā trīs mazas valstiņas pa vienai. Trimdas laikos runāja par Baltijas ūniju, rakstīja “Jaunajā Gaitā”, taču beigās nosprieda, ka viss pa tukšo, pat it kā provokācija. Tagad vismaz diena kalendārā un visas trīs valstis Eiropas Savienībā, tomēr labāk nekā nemaz.
Mīļie kungi, Brente, Vizuli, Balam un Hartmani! Taisnība tomēr bija manam sencim, kas negribēja savas dzimtas puišus atdot karam. Kritušie, sakropļotas dzīves, aizklīšana pasaulē. Vēl par tiem, kas latviešu leģionārus saukā par fašistiem un piemin Nirnbergu. Pilnīgs analfabētisms. Ko vajadzēja, to notiesāja, ne jau šos vecos vīrus, ko tagad redzam pie Brīvības pieminekļa vai Lestenē. Nekad nebūs otras Nirnbergas tiem, kas nāves ceļos aizveda ne vien daļu Baltijas tautas, bet postīja arī paši savu tautu gan fiziski, gan morāli. Nekad nevarēšu aizmirst stāstu par Novosibirskas cietuma sargu 1942. gadā, kas šāva cietumniekus, jo saņēma nogalinātā pēdējo dienas pārtikas devu samaksā par izpildīto darbu. Ģimene mājās mira badā, šī bija vienīgā cerība izdzīvot.
Laiks ir gājis un paņēmis līdzi arī tos, ko vajadzēja sodīt. Netiesāsim, lai netiktu tiesāti, un nekarosim, lai netiktu iznīcināti vai apsaukāti!
