Gaita Grūtupa rakstā «Ēst neprasa» un liek atcerēties» 27. novembrī par padomju laika pieminekļiem kļūdaini izstāstīta Jelgavas kauju epizode, kad 1944. gada 28. jūlijā Elejas šosejas 9. kilometrā netālu no Dimzu stacijas pie Kankāļu mājām vācu bruņuvilciens cīnījās ar krievu komandiera Grigorija Galuzas vadīto izlūkgrupu. Tā ir vieta, kur Meitenes dzelzceļa sliedes un Elejas šoseja atrodas vistuvāk, un to starpā nav meža. Pats tolaik biju Jelgavas bombardēšanā ievainots un atrados Dimzās. Vācu bruņuvilciens no Šauļiem atkāpās Jelgavas virzienā, centās tikt uz Kurzemi. Pēc Jelgavas aizstāvēšanas kaujām vācieši noņēma no bruņuvilciena ložmetēju un atkāpās tālāk. LLU docenta Jāņa Blīvja pētījumā par Jelgavas kaujām minēts, ka 1974. uz piemiņas akmens atklāšanu bija atbraucis arī G.Galuza. Par 28. jūlija izlūkgrupas izrāviena nakti viņš stāstījis: «Ceļā atgadījās notikumi, kas lika mums pasmaidīt. Vienā vietā vācu tanki, noturējuši mūs par savējiem, centās piebiedroties. Citā no vieglās automašīnas vācu virsnieks mūs brīdināja, ka Jelgavā esot krievi.» Jānis RaģisJelgavā Ļeņina pieminekli demontēja 1990. gada 17. oktobrī, kad politiskā situācija vēl bija valsts atjaunošanai diezgan nelabvēlīga. Tagadējā Hercoga Jēkaba laukumā bija sapulcējušies vairāki simti pieminekļa aizstāvju. Draudīgo konfrontāciju par labu izšķīra Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studenti, kuri, «spriežot pēc visa, savu brīvo laiku pavada, nevis lasot humanitāru literatūru, bet apgūst «aktīvās» metodes cīņai ar politisko ienaidnieku. Sejas izķēmotas zvērīgā izteiksmē…», «dokumentēja» Latvijas kompartijas izdevums «Sovetskaja Latvija», kuras raksts kā jautrs feļetons tika pārpublicēts pilsētas avīzē «Jelgavas Ziņotājs». Kaut arī komunistiskā prese šo notikumu tēloja kā ļoti vardarbīgu, Jelgavas pilsētas padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Veidemanis atzīmēja, ka neviens nebija vērsies pēc medicīniskās palīdzības. Tālis Zuševics
