Pēc seno latviešu ticējumiem, tieši rudens tumšumā ciemos pie saviem šīspasaules tuviniekiem un mīļajiem nāk veļi – cilvēku nemirstīgās dvēseles.
Pēc seno latviešu ticējumiem, tieši rudens tumšumā ciemos pie saviem šīspasaules tuviniekiem un mīļajiem nāk veļi – cilvēku nemirstīgās dvēseles. Šajā laikā ļaudīm ir raksturīga mierīga un nosvērta dzīvošana, kurā neiederas skaļi sarīkojumi un viesības, tādēļ bieži vien tumšos vakaros, saritinājušies biezā segā, atminamies dīvainus notikumus, ko esam dzirdējuši vai kas ir atgadījušies ar mums pašiem.
Kāda jelgavniece, pārlasot avīzes, ievērojusi 11. septembra «Zemgales Ziņās» publicēto materiālu par spokiem Jelgavas kinoteātrī «Zemgale», un atcerējusies gan ar spokiem, gan ar konkrēto kinoteātri saistītu gadījumu, kuru nespēj aizmirst joprojām.
Spoks ar sievu satiekas kinoteātrī
Savādais stāsts risinājies apmēram pirms divdesmit gadiem. Sievietei pirms neilga laika nelaimes gadījumā gājis bojā vīrs, taču sāpes pamazām rimušās, un, lai arī atmiņas vēl joprojām bijušas svaigas, jaunā sieviete apzinājusies, ka dzīve iet savu gaitu. Viņa centusies atgūt agrāko ritmu, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, tomēr vienīgais, ko darījusi ar patiesu atdevi un kam veltījusi visu savu laiku, bijis darbs. Jaunās sievietes māte, redzēdama, ka meitai nav viegli, nolēmusi nelielai atslodzei uzaicināt viņu uz kinoteātri «Zemgale» noskatīties kādu filmu. Ar grūtībām mātei izdevies meitu pierunāt, un drīz vien sākotnējā vienaldzība pāraugusi enerģiskā pošanās procesā.
Ieejot kinoteātrī, kur toreiz solu rindām bija brīva eja vidū, sievietes nolēmušas apsēsties labajā pusē tuvāk ejai.
Kad filma bijusi jau apmēram pusē, jaunā atraitne sākusi lūkoties uz kreisā solu nodalījumā sēdošajiem. Uzmanību saistījis kāds vīrietis, kas bijis ļoti līdzīgs mirušajam vīram. Jaunā sieviete zaudējusi interesi par filmu un centusies maksimāli vērot vīram tik uzkrītoši līdzīgo cilvēku. Kādu acumirkli svešais pagriezies tā, ka redzēta seja. Nu atraitne bijusi pilnīgi pārliecināta, ka vīrs, ko viņa apglabājusi un uzskatījusi par mirušu, patiesībā brīnumainā kārtā ir dzīvs. Sieviete ievērojusi, ka vīrietim mugurā ir tās pašas drēbes, kas traģēdijas dienā. Nespēdama ticēt savām acīm, viņa nolēmusi arī mātei pateikt, lai paskatās uz svešo, taču jutusies tā, it kā būtu paralizēta. Jaunā sieviete nav spējusi pār lūpām dabūt pat skaņu.
Līdz filmas beigām viņa ne uz mirkli nav atrāvusi skatienu no vīram līdzīgā vīrieša. Kad seanss beidzies, kopā ar pārējiem vīrietis piecēlies un mierīgi gājis uz izeju, sievietei veltot tikai acumirklīgu skatienu un smaidu.
Tikai tad, kad līdzinieks atstājis kinoteātra telpas, sieviete varējusi pakustēties. Atguvusies no apmulsuma, viņa mammai pastāstījusi par redzēto mirušo vīru, taču, ieraudzījusi mātes savādo sejas izteiksmi, nopratusi, ka dīvainību ir redzējusi arī viņa. Izrādās, arī māte nav varējusi pakustēties, kaut arī vēlēšanās pieiet pie vīrieša bijusi ļoti spēcīga.
Pēc pārrunām un emociju uzplūdiem abas sievietes sapratušas, ka, parādoties kinoteātrī, vīrs, kas no šīsdzīves bija aizgājis pēkšņi un negaidīti, vēlējies atvadīties un bez vārdiem pateikt, ka pienāks laiks un viņi atkal tiksies – tikai citā pasaulē.
Pēc kinoteātra apmeklējuma jaunās sievietes dzīve un uzskati mainījušies, jo nu bijusi apziņa, ka viņa nekad nebūs viena un ka agrāk vai vēlāk pienāks laiks, kad viņa būs kopā ar savu vīru.
Sapnis pareģo prāmja «Estonia» bojāeju
Spocīgu un nežēlīgi patiesu atgadījumu piedzīvojusi jelgavniece, kas radusi dienasgrāmatā pierakstīt gan savdabīgus notikumus, gan zīmīgus sapņus. Nesen, pāršķirstot dienasgrāmatu, kas rakstīta 1994. gadā, viņu piesaistījusi 29. septembrī izdarītais ieraksts par iepriekšējās nakts sapni: «Naktī sapņoju, ka atrodos uz milzīga kuģa klāja. Sākumā neko īpašu nemanu, taču tad ievēroju, ka apkārtējie cilvēki staigā nervozi un satraukti, un vienīgie, kas, dzīvodami savā pasaulītē, to nemana, ir bērni. Novērsusi skatienu no uztrauktajiem cilvēkiem, pamanu kādu sievieti, kas, liekas, ir krieviete. Viņa, sēdēdama uz savām paunām un maisiem, nevienam uzmanību nepievērsdama, nepārtraukti skaita lūgšanu. Es paskatos uz debesīm. Tajās redzu dīvainu parādību – pie apvāršņa netālu no mēness parādās vēl viens mēness, kas lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas īstajam debesķermenim. Pēc neilga laika abi mēneši atrodas viens otram līdzās, un tad pamazām neīstais mēness aizsedz īsto. Kādu mirkli abi spīdekļi atrodas viens otram pretī, tad atkal ar spēcīgu eksploziju un spēju gaismas uzplaiksnījumu šķiras, attālinās, un neīstais mēness pazūd.
Dīvainā dabas parādība cilvēkos uz klāja neizraisa nekādu interesi – satrauktie ļaudis turpina pulcēties un ko pārrunāt. Vēl pēdējo reizi paraugos uz lūgšanās iegrimušo krievieti un pamostos.» Tajā mirklī sievietei sapnis licies vienkārši jocīgs, taču vēlāk, dzirdot radio un televīzijas ziņojumus par prāmja «Estonia» bojāeju naktī uz 29. septembri, miegā redzētais šķitis zīmīgs un nelaimi vēstošs.
Spoki rīko viesības
Savādas baumas klīst par kādu Garozas ielas māju, kas atrodas tūlīt aiz pirmās dzelzceļa pārbrauktuves. Vecāki cilvēki zina teikt, ka jau no laika gala šo māju ir apsēduši spoki, kas naktīs rīko svinības, tādēļ tajā neviens nav varējis ilgāku brīdi uzkavēties, par gulēšanu nemaz nerunājot. Diemžēl, aizbraucot uz turieni, satikām tikai jaunākās paaudzes pārstāvjus, kas neko nezināja pastāstīt.
Lielajā piektdienā dzimušie runājas ar spokiem
Runā, ka Lielajā piektdienā dzimušie mistiskās būtnes varot gan just, gan redzēt un dzirdēt. Kopā ar šādiem cilvēkiem esot ļoti dīvaini iet uz kapsētu, jo bez kāda iegansta tie sākot dedzīgi diskutēt, kaut ko stāstīt, pat lamāties. Vēlāk izrādās, ka dīvainās uzvedības iemesls ir bijis kāds spoks, kas ar savu klātbūtni cilvēku ir sadusmojis.
Lielajā piektdienā dzimušie mēdz stāstīt, ka patiesībā spoki ir diezgan nerātni un izlaidīgi, par pieklājības etiķeti un normām nemaz nerunājot. Bērēs tie uzvedas īpaši nepatīkami, un laimīgi ir tie, kas notiekošo neredz. Spoki bieži vien, laikam nevarēdami sagaidīt, kad nelaiķa ķermenis tiks guldīts zemē, aplīpot ap kapsētā ienesto zārku, kur jūtas laimīgi un apmierināti. Nudien, zārka nesēji mēdz sacīt, ka, tiklīdz ir ieiets pa kapsētas vārtiem, zārks kļūst krietni smagāks.
Brīdinājumi par nelaimi
Dažādi brīdinājumi par gaidāmo nelaimi ir vērojami arī dabā un it kā ikdienišķos notikumos. Piemēram, ja sēžat pie galda un jums iepretī nodziest svece, pacentieties to ātri atkal aizdedzināt, jo negaidīti nodzisusi svece var liecināt par nāvi.
Ja bērēs jums iznāk stāvēt pretī mironim un tam paveras acis, pacentieties tās atkal aizvērt, jo veci cilvēki mēdz runāt, ka tādējādi aizgājējs meklē sev līdzgājējus.
Bēru laikā nekādā ziņā nedrīkst atgriezties mājās pēc kādas aizmirstas lietas, jo tad drīz vien atkal būs jārīko bēres.
Lai jūs neiekultos negaidītās ķibelēs, izvairieties atteikt grūtniecei, jo bieži vien viņai, pašai to nemaz nezinot, ir spēja uzsūtīt nelaimi. Tā, kāda sieviete, aizbildinādamās ar steigu, nākamo māmiņu nav gribējusi uzcienāt ar vārītu vistiņu un pēc tam kūts ar visām vistiņām nodegusi.
Dzirdot šādus nostāstus, kāds pavīpsnās un nosauks tos par pasakām. Cits pastāvēs uz to, ka pats ir saskāries ar mistiskām būtnēm un parādībām. Varbūt patiesība ir kaut kur pa vidu.
