«Talantīgu cilvēku netrūkst ne Jelgavā, ne Ventspilī,» pārliecinājies režisors Agris Krūmiņš.
Kā teātra cilvēks Agris Krūmiņš pazīstams jau no tiem laikiem, kad, vēl mācīdamies Jelgavas 2. vidusskolas pirmajā klasē, uz pilsētas kultūras nama skatuves iejutās Sprīdīša lomā. Pēc darbošanās Ādolfa Alunāna teātrī jau kā profesionāls režisors A.Krūmiņš savulaik radīja Jelgavas Jauno teātri. Kaut arī vēl joprojām sevi uzskata par jelgavnieku, nu jau labu laiku viņš darbojas Ventspilī.– Ventspils teātris pazīstams ar saviem panākumiem amatierteātru «Gada izrādes» skatēs. Kā veicās šogad?Ar Andra Zeibota «Liliju ezeru» tikām finālā. Tas vien jau ir labs sasniegums. Ņemot vērā, ka tā bija mazliet eksperimentāla izrāde ar ne pārāk tradicionālu dramaturģiju, kurā nodarbināti jaunie aktieri. Mana pieredze liecina – ja jaunie spēlē kopā ar vairāk pieredzējušajiem, tad profesionālais līmenis izlīdzinās, bet šī bija jauno aktieru izrāde. Gada izrādes titulu («Gada izrāde» ir gadskārtējā Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras rīkotā skate, kurā eksperti vērtē interesantākos un veiksmīgākos Latvijas amatierteātru iestudējumus – red.) šoreiz nedabūjām, uzvarēja Latvijas Universitātes Studentu teātris ar Antonio Buero Valjeho «Liesmojošā tumsā». Toties mums tituls tika iepriekš, «Gada izrāde 2008» bija Leldes Stumbres «Laimīgā Blūmentāle» – mans otrais iestudējums Ventspilī. Pirmais bija Moljēra «Tartifs jeb Krāpnieks» 2002. gadā, un abi kļuva par Gada izrādēm. Ventspils teātris pavisam saņēmis piecus Gada izrādes titulus, man bijuši četri (divi ar Jelgavas Jauno teātri – Eižena Jonesko «Stunda» un Bertolda Brehta «Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati»).– Šķiet, vēl ne tik sen darbojies Alunāna teātrī, izveidoji Jelgavas Jauno teātri, bet, ja sāk skaitīt, Ventspilī apritējis jau labs laiciņš.Ja precīzi, Ventspilī esmu no 2001. gada septembra. Tātad tūlīt būs deviņi gadi. Man nav tādas sajūtas, ka es jau «šausmīgi» ilgi būtu prom no Jelgavas. Tas arī nav nekāds lielais laiks ne cilvēka mūžā, ne teātrī.– Nu vari salīdzināt, piemēram, kur labāki aktieri?Talantīgi cilvēki ir visur, arī Jelgavā un Ventspilī. Nedaudz atšķiras tieši vietējo iedzīvotāju, tā saucamo ventiņu, mentalitāte. Viņi varbūt nav tik atvērti, dažkārt šķiet, ka tevi nepieņem, un cilvēkam, kas ienāk Ventspilī no malas, ir grūti adaptēties.Mums raksturīgi dažkārt sirsnīgas un mīļas attiecības uzspēlēt. Ja emocionālo pusi apzināti bremzē, kas vispār raksturīgi latviešiem, tas tiek kompensēts caur «dzīves teātri». Ventspils pusē sadzīvē teātri nespēlē, kādi ir, tādi ir – ja garastāvoklis slikts, tad slikts. Tātad cilvēki varbūt pat ir godīgāki, bet savstarpējās attiecībās tas nav viegli.– Ventspils joprojām šajos grūtajos laikos daudziem asociējas ar tādu kā labklājības saliņu.Naudu jau vienmēr gribas vairāk, arī Ventspilī. Nav vairs arī mums prēmiju Ziemassvētkos. Pieļauju, ka situācija Ventspilī ir mazliet labāka nekā citur Latvijā, bet ne jau tāda, ka varētu būt apmierināti. Tomēr saņemam pietiekami, lai pat bez īpašas sponsoru palīdzības varētu uztaisīt vienu izrādi sezonā. Varam arī aizbraukt uz kādu festivālu, bez pārmērībām, protams.Kaut Ventspils teātris skaitās viens no labākajiem amatierteātriem Latvijā, rast vēl kādu štata vietu menedžerim pašlaik ir neiespējami, viss jādara režisoram. Lai gan režisoram būtu jādomā tikai par radošo pusi – aktieriem, trupas atjaunošanu un repertuāru. Kas attiecas uz to, tad neviens gan nediktē, kas būtu jāiestudē un kāpēc – šeit man ir pilnīgi brīvas rokas. Esmu gan pietiekami elastīgs, lai izskatītu dažādus piedāvājumus, piemēram, «Lielkungs Puntila» Jelgavā savulaik tapa kā iestudējums Pilsētas svētkiem.– Nesen lielu jubileju svinēja Ventspils, vai teātris piedalījās?Šoreiz ne, bet pagājušajā gadā tapa Viljama Šekspīra «Sapnis vasaras naktī», izrāde, ar ko toreiz atklājām Ventspils svētkus. Domāju, ka teātrim tomēr ir savs laiks un vieta, un pilsētas kopējos pasākumos iekļaujamies, kad tas sakrīt ar mūsu interesēm. Teātra svētki ir izrādes un pirmizrādes. Neviens mums neuzspiež, piemēram, visādi saģērbties un doties svētku gājienā. Uzskatu, ka ielu teātra māksla pie mums nav attīstīta. Ja ar tiem pašiem izteiksmes līdzekļiem gribam iziet gan uz skatuves, gan ielās, tas reti kad izdodas. Dabā ir pavisam citi noteikumi. Bet, kas grib, lai iet, piemēram, uzņēmumiem šādi gājieni varbūt ir īstā vieta un reize, kur sevi parādīt.– Varbūt jūs respektē tāpēc, ka Ventspils teātrim ir regulāri panākumi, kaut vai tajās pašās «Gada izrādes» skatēs?Iespējams. Kvalitātes ziņā Ventspils teātrim tiešām nav ko pārmest. Esmu iestudējis desmit izrādes, un visas, izņemot vienu, iekļuvušas Latvijas skates finālā un izpelnījušās ja ne galveno balvu, tad atzinību par labāko režiju, aktiera darbu u.tml. Protams, iespējami visādi «iekritieni», sevišķi jau amatieru teātrī, kur aktieri var aizbraukt, saslimt, netikt darba dēļ u.c. Cilvēks atšķirībā no profesionālā teātra nav spiests nākt uz šejieni un atstrādāt. Diemžēl ir aktieri un talantīgi, kas šajos laikos, dzīves spiesti, aiziet no teātra. Ar teātra mīlestību vien ir par maz, jādomā arī par ģimeni.Mans kā režisora uzdevums censties un darīt visu iespējamo, lai, par spīti visam, process notiktu un taptu izrādes.
