«Tas viss vienlīdz ir mūsu abu,» tā Ozolu dejdaru ģimenes galva Vilis Ozols saka par dzīvesbiedres Veras lomu viņa radošajā dzīvē. Rītvakar kultūras namā skanēs koncerts «Laid mūs tur laimē diet».
“Tas viss vienlīdz ir mūsu abu,” tā Ozolu dejdaru ģimenes galva Vilis Ozols saka par dzīvesbiedres Veras lomu viņa radošajā dzīvē. Rītvakar kultūras namā skanēs koncerts “Laid mūs tur laimē diet”. Tajā līdzās vīra Viļa, dēla Ulda un vedeklas Līgas dejām ir Veras Ozolas darbi, ko dejos paši jaunākie iestudējuma dalībnieki, tā simboliski pārstāvot paaudzes, kurām skolotāja mācījusi pirmos dejas soļus. 15. februārī Verai Ozolai apritēja 80.
Deja Veru un Vili pēckara Jelgavā savedusi kopā un pēc tam desmitiem gadu kopā turējusi (kāzu piecdesmito gadskārtu viņi svinēja pagājušogad).
1953. gada sākumā nesen augstskolu beigušai un uz Jelgavu darbā nozīmētai ģeogrāfijas skolotājai gribas pašas dibinātā Pedagoģiskās skolas deju kolektīva repertuāru papildināt ar krievu deju. To iemācīt viņa lūdz pilsētas kultūras nama deju kolektīva vadītāju Vili Ozolu.
Viņi apprecas dažus mēnešus pēc pirmās tikšanās. Sākas kopīgais darbs tautas deju mākslā, jubilāres vārdiem, dzīve “uz viena viļņa”. Vera un Vilis kopīgi pieredz kultūras nama deju kolektīva pārtapšanu par “Jaunību”, kā vienam no pirmajiem kolektīviem Latvijā izcīnot tam tautas deju ansambļa nosaukumu. Pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas likvidācijas Vera Ozola no 1957. gada gandrīz 20 gadu nostrādā pilsētas bērnudārzos, papildus audzinātājas un metodiķes darbam veido un vada pirmsskolas vecuma bērnu deju kolektīvus, no 1975. gada Skolēnu dziesmu un deju svētkiem gatavo 4. vidusskolas audzēkņus, no 1979. gada dažāda vecuma bērnu deju kolektīvus vada Ozolnieku skolā un rajona Pionieru namā, vēlāk Platonē. Skolotājas Ozolas dejotāji bieži aicināti piedalīties ne vien pilsētas un rajona, bet arī republikas sarīkojumos.
Ne diplomu, atzinību un goda rakstu desmitus, ne dejas viņa skaitījusi nav. Dejas rodas, dzīvo un aiziet nebūtībā. Bet autore nesēro arī par labākajām no tām, kas šodien vairs nebūtu atjaunojamas. Visam savs laiks, un viņas uzmanību, kā pati uzsver, nekad nav saistījusi darba mūža pagātnes liecību kolekcionēšana. Veras Ozolas mīļākais laiks ir tagadne.
Vilim Ozolam neviena deja netop ātri. Pēc tam, kad atrasta kādai iecerei piemērota mūzika, tā mēnešiem dzīvo viņā iekšā, līdz atplaiksnī dejiskā izteiksmē. Un arī pēc tam autors vēl septiņreiz mēra, ilgi meklē, šaubās un nemitīgi pārliek, kā izskatītos vislabāk. Atrisinājums lielākoties izkristalizējas tieši dzīvesbiedru sarunās. Vairāk nekā apmainīties vispārīgākiem norādījumiem kopīgi ģimenē gan pierasts analizēt jaundarbu kustību detaļas, ko vislabāk, kā zināms, apspriest praksē – uzdejojot divatā mājās. Šis “horeogrāfisko diskusiju” veids arī tagad nav mazāk iecienīts kā senāk.
Savas dejas iecerot, kā jau skolotājai, Verai Ozolai vissvarīgākā arvien bijusi darbu pedagoģiskā noderība: lai vienas dejas sagatavo nākamajam sarežģītības līmenim. “Mūzika, ideja – tas ir viens. Bet, izvēloties vai pašai ko jaunu veidojot, visvairāk man arvien jādomā par to, kā to varēs izdejot bērni. Nevis “automātiski”, bet tā, lai viņi deju izdzīvotu. Stāja jāieaudzina un soļi jāsāk apgūt jau bērnudārza vecumā. Lai būtu interesantāk, tas jāietērpj bērniem saprotamos tēlainos salīdzinājumus. Piemēram, saulīte. Gaiša, mīļa, silta, maiga. Solītim jābūt maigam, “mīkstam” – tādam, kas tik tikko pie zemes pieskaras. Muguriņai – taisnai kā saulstariņš.” Tā Ozolnieku vidusskolā savulaik radusies viena no Veras Ozolas pazīstamākajām dejām “Saulīte”, kas rītdienas koncertā būs skatāma “Mārītes” bērnu sniegumā. Mēģinājumi skolotājai likuši atzīt, ka mūsdienu bērniem to pašu deju nereti nākas apgūt grūtāk un tas skaidrojams arī ar to, ka tautas deju popularitātē daudzviet nomāc ritmika, kas atšķiras no tradicionālo deju soļiem nepieciešamā atsperīguma trenēšanas un citām iezīmēm.
Bet vispār, protams, nav iespējams nepaust prieku par to, ka deja (atšķirībā no citām tautas mākslas jomām) atsaucības ziņā nejūtas apdraudēta. Dejotāju skaits nevis sarūk, bet palielinās visā Latvijā. Arī Jelgavā. Cik liela daļa ir Veras Ozolas audzināto, skolotāja skaitījusi nav. Katrā ziņā tie ir daudzi simti, varbūt pat tūkstotis.
