Cilvēku tirdzniecība pastāv gadiem, tikai pēdējā laikā par to daudz vairāk runā un aicina meitenes neiekrist slazdā. Joprojām seksa verdzeņu bizness ir ienesīgs daudzās pasaules valstīs, tirgus ir plaukstošs un multinacionāls.
Cilvēku tirdzniecība pastāv gadiem, tikai pēdējā laikā par to daudz vairāk runā un aicina meitenes neiekrist slazdā. Joprojām seksa verdzeņu bizness ir ienesīgs daudzās pasaules valstīs, tirgus ir plaukstošs un multinacionāls.
Pagājušā gada nogalē Rīgā notika trešais apvienotais Ziemeļvalstu un Baltijas valstu seminārs pret sieviešu tirdzniecību. Lai arī pagaidām vēl nav pilnībā apkopoti dati par sieviešu tirdzniecību Latvijā, seminārā bija iespējams uzzināt arī par aptuveno situāciju Latvijā, kāda valda seksindustrijā, un pārliecināties, ka arī pie mums ne mazums meiteņu tiek pārdotas verdzībā uz ārvalstīm, ka mūsu vidū mīt ne mazums neliešu, kas vervē meitenes un palīdz viņas iedzīt postā.
Latvijā, tāpat kā visā Baltijā, darbojas virkne projektu, kas vērsti pret cilvēku tirdzniecību. Kopīgas starptautiskas aktivitātes nodrošina šo projektu koordināciju visā Baltijas reģionā.
Seksa verdzeņu tranzītvalsts
Prostitūcija esot pati senākā nodarbošanās. Kopš 20. gadsimta pasaulē pret to uzsākta cīņa. Cilvēku tirdzniecība un prostitūcija ir verdzības forma, un tā joprojām ir aktuāla daudzās pasaules valstīs, pēdējos gados – arī pie mums. Šokē tas, ka 21. gadsimtā civilizētajā Eiropā joprojām jārunā par cilvēku tirdzniecību. Turklāt pēdējā laikā arvien biežāk par tirdzniecības upuriem kļūst arī bērni. Dzīvu ķermeņu tirgošanai nepieciešams apbrīnojams talants. Starptautiskās kampaņas koordinatore Gunilla Ekberga no Zviedrijas konferencē paziņoja, ka pēdējos gados daudzas Latvijas sievietes tiek transportētas tieši uz Ziemeļvalstīm. Arī Latvijā, galvenokārt no bijušajām PSRS republikām, ieved sievietes pārdošanai – lielākoties jaunas, savervētas nepilngadīgas meitenes. Vervētājiem ir viens mērķis – pārdot cilvēkus prostitūcijai. Agrāk cilvēkus pārdeva bordeļiem, tagad dažādiem intīmiem un pornogrāfiskiem klubiem, bordeļiem, ielu prostitūcijai un citām nežēlīgās izklaides vietām.
Strauji audzis pieprasījums pēc seksa verdzeņu piegādes karadarbības reģioniem. Īpaši Dienvidāzijā, kur atrodas daudzas ASV armijas bāzes, ir nodrošināts bagātīgs pērkamo sieviešu piedāvājums. Daudzu sieviešu galamērķis joprojām ir Kosova. Tuvos Austrumus pašas meitenes dēvē par «gaļas mašīnu» – no turienes parasti neatgriežas vai atgriežas invalīdes…
Diemžēl arī Latvijā dažādos naktsklubos tiek piedāvāti seksa pakalpojumi un ir arī «modeļi», kurus pārdod tālāk. G.Ekberga atzīst, ka Latvija jau vairākus gadus ir gan seksa verdzeņu tranzītvalsts, gan donorvalsts. Pasaulē ir neskaitāmi daudz tirdzniecības tīklu, un tie savā starpā nepārtraukti rotē. Šajā jomā strādājošajiem «biznesmeņiem» gadā varētu būt ap septiņiem miljardiem ASV dolāru liela peļņa.
Cena atkarīga no «preces»
Bieži vien šā biznesa cilvēki ceļo arī uz Latviju, lai iepirktu sievietes. Zviedrijā tādus uzpircējus uzskata par noziedzniekiem, bet Latvijas naktsklubos «prece» ir diezgan viegli pieejama. Sieviešu tirdzniecība ir ļoti ienesīga un kļūst vēl ienesīgāka. Ir pat gadījumi, kad draugi un ģimenes cilvēki palīdz nokārtot jaunu meiteņu tirdzniecību uz ārzemēm. Gandrīz visās situācijās sieviešu vervētājs paliek Latvijā. Viņam galvenais ir saņemt naudu no meiteņu pasūtītāja. Parasti cena par katru savervēto meiteni, ņemot vērā, cik viņa ir jauna, glīta un nevainīga, ir no viena līdz septiņiem tūkstošiem ASV dolāru. Ir arī īpaši gadījumi, kad par meiteni, kas patiesībā vēl ir gluži bērns, pircējs gatavs maksāt 14 tūkstošu. Naudu pircējam parasti atpelna pati meitene, strādājot ilgus un mokpilnus mēnešus prieka mājā, kur viņas vairākas reizes dienā izvaro sveši, brutāli vīrieši.
Arī trešā puse uz meiteņu rēķina labi pelna. G.Ekberga stāsta, ka piemēram, Stokholmā, taksometru kompānijas saņem zināmus procentus par klientu nogādāšanu bordeļos. Arī ceļojuma kompānijas šādi pelnot. Līdzīgi esot arī Latvijā. Savukārt Polija tiek uzskatīta par Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas sieviešu koncentrācijas punktu. Cauri Polijai ceļo arī Latvijā savervētās sievietes un tur tiek sadalītas tālāk uz Vāciju, Spāniju, Maķedoniju, Īriju, Turciju, Izraēlu, Angliju un citām valstīm.
Vairumā gadījumu cilvēku tirdzniecībā upuri ir sievietes, bet suteneri – vīrieši.
Atgriezties tikpat kā neiespējami
Noziedznieki izmanto sievietes, kas nāk no sociāli jutīgām grupām – galvenokārt lauku un provinču sievietes bez izglītības un darba. Uz Ziemeļvalstīm īpaši daudz dodas krievu sievietes. Tirgotājiem visvieglāk izmantot tās, kuras dzīvo nabadzībā. Parasti viņas tiek meklētas valstīs, kur nav stabilas valdības un ir nesakārtota likumdošana.
Ar maldīgiem solījumiem un meliem meitenes tiek pierunātas darbam. Tikko viņas ir pāri robežai, tā meitenēm atņem pasi un paziņo spēles noteikumus, kas patiesībā nozīmē mūžīgu parādu verdzību. Meiteņu savaldīšanai lieto narkotikas un nežēlīgus sitienus… Apmēram puse no seksuālā verdzībā pārdotām sievietēm ir vecumā no 21 līdz 30 gadiem, apmēram astoņi procenti ir mazgadīgas meitenes līdz 16 gadiem. Katru mēnesi no Latvijas izceļo ap 200 jaunu sieviešu, un lielākā daļa no viņām – nekonkrētiem mērķiem.
Atgriezties mājās meitenēm ir ļoti grūti jeb, pareizāk sakot, tikpat kā neiespējami. Daudzas tā arī paliek tur tālumā – pazemotas, pamestas un salauztas… Nevalstiskais centrs «Genders» palīdzējis mājās atgriezties četrām meitenēm, taču Latvijā tas ir pārāk maz salīdzinājumā ar to, cik pazūd. Tiesa, tās, kurām ir izdevies aizbēgt, cieš klusu un nesūdzas par saviem pāridarītājiem un pārdzīvojumiem, jo viņām ir draudēts ar nežēlīgu izrēķināšanos, viņas arī atsakās liecināt tiesā.
Tikai kopš 2001. gada Latvijas Kriminālkodekss paredz sodu par nelikumīgu cilvēku tirdzniecību un transportēšanu. Līdz pagājušā gada decembrim Latvijā ierosināts ap 20 krimināllietu. Lai arī pret cilvēku tirdzniecību mūsu valstī darbojas Iekšlietu, Ārlietu, Labklājības, Tieslietu ministrija, vairākas nevalstiskās organizācijas, starptautiska migrācijas organizācija un citas instances, tiesā nolasīti tikai četri spriedumi par cilvēku tirdzniecību Latvijā. Tiesājamā vainas atzīšanai vajadzīgi pierādījumi, ko noziedznieki profesionāli prot nomaskēt. Turklāt pirmajos trīs gadījumos piespriests nosacīts sods un brīvības atņemšana uz diviem gadiem. Taču pēdējā tiesa vainīgajiem piesprieda brīvības atņemšanu uz astoņiem un 13 gadiem.
Cīņa ar sieviešu tirdzniecību pēdējos gadas kļūst arvien jūtamāka. Gandrīz katrā Eiropas valstī darbojas organizācijas, kas rūpējas par sieviešu, kuras aizbēgušas no seksuālās verdzības, aizsardzību. Piemēram, Lietuvā paredzēta programma, kā palīdzēt no vardarbības cietušajām atgriezties sabiedrībā. Viņas varēs mainīt personas datus, pat atsevišķas epizodes biogrāfijā. Viņām valsts plāno arī nodrošināt iespēju mainīt dzīvesvietu un veikt plastisko operāciju. Latvijai vēl viss priekšā.
***
Labklājības ministre Dagnija Staķe konferencē uzsvēra:
«Latvijā vēl aizvien ļoti daudz cilvēku neko nav dzirdējuši par jēdzienu «cilvēku tirdzniecība». Vēl mazāk ir mēģinājuši attiecināt to uz sevi vai sev tuviem cilvēkiem. Varbūt ir jārunā nevis par «cilvēku tirgošanu», bet par «cilvēku pārdošanu verdzībā», kas pēc būtības nozīmē cilvēka nonākšanu verdziskā atkarībā neatkarīgi no tā, vai viņš kā kara trofeja nonāk uzvarētāja neierobežotā kalpībā vai tiek pārdots, lai viņu izmantotu seksuāli.»
