Ar sievu un četriem bērniem uz dzīvi Jelgavā no Rīgas pārvācos pagājušā gada augustā. Izskatījās skaisti – blakus bērnudārzs, skolas, viss viegli sasniedzams. Strādāju Rīgā, bet sieva audzina bērnus un faktiski visu dienu ir mājās Veidenbauma ielā, krustojumā ar Stacijas ielu. Būtu stāsts par laimīgu ģimeni, ja tieši pretim neatrastos arī sociālā māja, kas padarīja mūsu dzīvi par murgu.Katru vakaru no turienes dzirdams troksnis, lamuvārdi, bērni spēlē bumbu uz ielas braucamās daļās, romu tautības pārstāvji līda pāri žogam pēc āboliem, mūsu sētā met beigtās vārnas, ap žogu izmētā papīrus, tukšās alus pudeles, cigarešu «benčikus», un kā izklaide bērniem ir sviest akmeņus pa ceļa zīmi krustojumā, ar florbola nūjām lidināt akmeņus. Nesen pie mājas ar smiltīm aizbēru bedri, un tagad katru dienu tur tiek rīkotas tāllēkšanas sacensības, bet man, kā jau stadiona uzraugam, bedres atkal jānolīdzina jaunajai dienai.Ziemā ar akmeni istabā, kur guļ mana gadu vecā meita, izsita logu, par laimi, tikai vienu rūti, bet varēja būt traģiskāk. Izsaucu policiju, bet vēlāk arī pats noskaidroju, ka to izdarījis trīsgadīgs romu tautības bērns, kuram vecāki atrodas apcietinājumā, bet audzina vecāmāte. Viņa izklaide – mest akmeņus mūsu sētā, kur atrodas mani bērni. Jautājums – no cik gadiem bērni drīkst uzturēties uz ielas bez vecāku uzraudzības?Saprotams, ka bērni ne pie kā nav vainīgi, bet gribētos ieteikt Rāviņa kungam, ja jau viņš šīm ģimenēm radījis jumtu virs galvas, tad lai arī parūpējas par šiem bērniem, lai viņiem ir ko darīt brīvajā laikā, jo pretējā gadījumā aug noziedznieki, jo neko citu viņi tur neiemācās. Desmitgadīgie jau smēķē un lieto alkoholu, un es negribu, lai arī mani bērni to visu redz un mācās.Jaungada naktī, par laimi, biju mājās, bet nācās skriet laukā, jo gar manas mājas žogu bija izliktas petardes un raķetes. Es tās vienkārši spēru ar kājām prom no žoga, jo māja, kādai raķetei izšaujot, varēja arī aizdegties, Vakaros pēc pulksten 23 kāds jaunietis braukā ar mopēdu, kuram nav izpūtēja un kas nav reģistrēts Ceļu satiksmes drošības direkcijā, bet neviens neko nedara, pat policija, kas atrodas sociālajā mājā. Tomēr ir pilnīgi saprotams, ka visam viņi nevar izsekot.Pagaidām jauniešiem, kuri savācas krustojumā, pietiek ar manu skaļo balsi – viņi aiziet prom. Bet kas notiks, kad viņi paaugsies, vai ar to būs diezgan? Vai arī katram savs īpašums un ģimene jāsargā pašam, kā māk? Gribētos Rāviņa kungam jautāt, vai nav par daudz, ka es, jau maksājot nodokļus un tādā veidā uzturot sociālās mājas iemītniekus, esmu spiests paciest, maigi sakot, neērtības?Bet punktu manai pacietībai pielika uzņēmuma «Jelgavas komunālie pakalpojumi» pārstāvji, kas pēc sociālās mājas iemītnieku līguma pārvietoja atkritumu konteineru uz braucamo daļu tuvāk mūsu mājas logiem. Tagad mans bērns pamostas katru reizi, kad kāds skaļāk tajā kaut ko iemet, nerunāsim par troksni, ko katru dienu rada atkritumu vedēji, kad izber konteinerus. Es pat nevaru atvērt logu, lai izvēdinātu istabu. Kādreiz tas bija kluss rajons, bet tagad murgs! Pajautājiet policijai, kāda ir statistika tajā rajonā – kautiņi, dzeršana, sasistas automašīnas!? Vai mēra kungs nevēlas sev tādus kaimiņus? Es labprāt samainīšos ar viņu dzīvesvietām.Ja neizdosies rast uzlabojumus šajā rajonā dzīvojošajiem, es apsveru iespēju pamest Jelgavu, jo mēs tādos apstākļos dzīvot nevaram!
